Vecāki bieži domā, ka bērnam trūkst motivācijas. Patiesībā problēma mēdz būt cita.
Šo teikumu konsultācijās dzirdu ļoti bieži. To saka vecāki, treneri un reizēm arī paši sportisti. Un gandrīz katru reizi sev uzdodu vienu un to pašu jautājumu – vai tiešām runa ir par motivāciju?
MOTIVĀCIJA
“Viņam vienkārši vairs nav motivācijas.”
Šo teikumu konsultācijās dzirdu ļoti bieži. To saka vecāki, treneri un reizēm arī paši sportisti. Un gandrīz katru reizi sev uzdodu vienu un to pašu jautājumu – vai tiešām runa ir par motivāciju?
Jo vairāk strādāju ar jaunajiem sportistiem, jo vairāk pārliecinos, ka motivācija ļoti reti ir pati problēma. Tā daudz biežāk ir sekas.
Padomājiet par automašīnu. Ja panelī iedegas degvielas lampiņa, mēs taču nesākam labot lampiņu. Mēs saprotam, ka tā tikai paziņo – ir pienācis laiks uzpildīt degvielu.
Ar motivāciju sportā bieži ir līdzīgi.
Tā signalizē, ka sportista ikdienā kaut kas ir mainījies.
Dažreiz tās ir pavisam mazas lietas, kuras ilgu laiku neviens nav pamanījis.
Pēkšņi treniņi kļuvuši daudz nopietnāki. Skolā ir vairāk pienākumu. Komandā ienācis spēcīgs konkurents. Sākusies pubertāte. Bērns sāk sevi salīdzināt ar citiem. Vai arī vienkārši vairākus mēnešus nav bijis neviena treniņa, pēc kura viņš mājās brauktu ar patīkamu sajūtu.
Atsevišķi šīs lietas šķiet nenozīmīgas.
Kopā tās var pilnībā mainīt attiecības ar sportu.
Man prātā palikusi kāda saruna ar sportistu, kurš teica:
“Es domāju, ka esmu slinks. Es domāju, ka man vienkārši nav motivācijas.”
Jo ilgāk runājām, jo vairāk atklājās pavisam cita aina.
Izrādījās, ka viņš nebija slinks.
Viņš bija noguris no sajūtas, ka katrs treniņš ir pārbaudījums. Ka katra kļūda tiek uztverta kā neveiksme. Ka viņam nepārtraukti jāpierāda, ka ir pietiekami labs.
Šādā vidē motivācija nevar justies droši.
Un tas nav tikai sportā.
Arī pieaugušajiem motivācija pazūd, ja katra darba diena asociējas ar spriedzi, kritiku vai bailēm kļūdīties.
Sportisti nav citādi. Viņi vienkārši ir jaunāki.
Tieši tāpēc man ļoti patīk uzdot vecākiem citu jautājumu.
Nevis: “Kā panākt, lai bērns atkal būtu motivēts?”
Bet: “Kas pēdējo mēnešu laikā bērna sporta dzīvē ir mainījies?”
Dažreiz atbilde atnāk uzreiz. Dažreiz par to jāpadomā ilgāk. Bet ļoti bieži tieši tur slēpjas īstais iemesls.
Varbūt bērns pēdējā laikā trenējas vairāk nekā agrāk. Varbūt viņam trūkst atpūtas. Varbūt viņš pirmo reizi karjerā piedzīvo neveiksmju periodu.
Varbūt viņš sāk salīdzināt sevi ar draugiem sociālajos tīklos. Varbūt sportā vairs nav vietas rotaļīgumam.
Mēs bieži domājam, ka motivācija rodas no lieliem mērķiem. No medaļām, uzvarām un rezultātiem.
Man šķiet, ka bērniem tā daudz biežāk rodas no ikdienas sajūtas.
No tā, ka treniņā ir labi cilvēki. Ka drīkst kļūdīties. Ka treneris pamana progresu, ne tikai rezultātu.
Ka vecāki priecājas par bērnu, nevis tikai par viņa vietu sacensībās.
Jo ilgāk esmu sportā, jo vairāk saprotu, ka motivācija nav kaut kas, ko var iedot.
To nevar nopirkt.
To nevar uzspiest.
To nevar izrunāt vienā sarunā.
Taču mēs varam radīt vidi, kurā motivācijai ir viegli augt. Un, manuprāt, tas ir daudz svarīgāks uzdevums nekā nepārtraukti mēģināt bērnu motivēt.
Ja sportists jūtas droši, saprasts un pieņemts, motivācija ļoti bieži atgriežas pati.
Varbūt ne nākamajā dienā. Varbūt ne nākamajā nedēļā.
Bet tā atgriežas daudz noturīgāka.
Tieši tāpēc ikreiz, kad dzirdu frāzi: “Viņam nav motivācijas,” es cenšos nesteigties ar secinājumiem.
Jo aiz šiem četriem vārdiem gandrīz vienmēr slēpjas daudz interesantāks stāsts.
Un tieši šī stāsta izpratne visbiežāk palīdz sportistam atrast ceļu atpakaļ pie prieka par sportu.
Kristaps Zvejnieks
3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris
