Ne vienmēr vairāk ir labāk
Sportā viegli iemācīties principu — ja gribi būt labāks, dari vairāk. Bet ir brīdis, kad vēl viens treniņš, vēl viena analīze un vēl viena doma par sportu sāk dot pretēju efektu.
SPORTADOMA
Sportā mēs diezgan agri iemācāmies vienu vienkāršu formulu.
Gribi kļūt labāks? Trenējies vairāk.
Un ilgu laiku tā arī ir taisnība.
Vairāk atkārtojumu. Vairāk darba. Vairāk disciplīnas. Vairāk uzmanības detaļām. Kamēr citi atpūšas, tu izdari vēl mazliet.
Droši vien bez šīs domāšanas augsta līmeņa sports vispār nebūtu iespējams.
Tomēr pēdējā laikā konsultācijās arvien biežāk domāju par otru pusi — par brīdi, kad “vairāk” vairs nepalīdz.
Reizēm tieši vairāk sāk traucēt.
Vēl viens treniņš. Vēl viena analīze. Vēl viens video. Vēl viena saruna par kļūdām. Vēl viena lieta, kas pirms nākamajām sacensībām obligāti jāsalabo.
No malas tas viss izskatās pēc motivācijas.
Bet galvā reizēm tas sāk izskatīties pēc trokšņa.
Ir sportisti, kuriem nav jāmācās saņemties
Pie sporta psiholoģijas cilvēki bieži nonāk ar domu, ka te būs vēl viens instruments, kā no sevis izspiest mazliet vairāk.
Koncentrēšanās vingrinājums. Elpošana. Vizualizācija. Pareizie vārdi pirms starta. Vēl viena rutīna.
Tas viss var būt ļoti noderīgi.
Bet ir sportisti, kuriem godīgi sakot nevajag vēl vienu lietu, ko darīt.
Viņu problēma nav slinkums. Viņiem nav par maz disciplīnas. Viņi jau gadiem dara daudz.
Reizēm viņu lielākais izaicinājums ir spēt vienu vakaru neko neuzlabot.
Un tas var izrādīties daudz grūtāk nekā vēl viens treniņš.
Jo, kamēr dari, ir sajūta, ka kontrolē situāciju. Ja rezultāti nav tādi, kā gribētos, vari sev pateikt: es vismaz strādāju.
Atpūsties nozīmē uz brīdi šo kontroli palaist vaļā.
Tas sportistam, kurš ir pieradis visu nopelnīt ar darbu, ne vienmēr ir viegli.
Arī galvai ir treniņu apjoms
Par fizisko slodzi sportā mēs runājam diezgan normāli.
Ja sportists katru dienu trenētu vienu un to pašu muskuli līdz pilnīgam nogurumam, diez vai mēs teiktu: malacis, vajag vēl vairāk.
Mēs saprastu, ka nepieciešama atjaunošanās.
Bet ar galvu dažreiz darām tieši tā.
No rīta domājam par sportu. Treniņā domājam par sportu. Pēc treniņa analizējam sportu. Vakarā skatāmies video. Pirms miega domājam par nākamo treniņu.
Un tad brīnāmies, kāpēc sacensību rītā galva jau ir nogurusi.
Psiholoģiskā sagatavošanās nav tikai tas, ko tu ieliec galvā.
Dažreiz tā ir arī prasme kaut ko no galvas izņemt ārā.
Atjaunošanās nav atlīdzība par labi padarītu darbu
Man liekas, ka sportā diezgan viegli rodas sajūta — atpūtu drīkst nopelnīt.
Ja šodien trenējos labi, vakarā varu atslābt. Ja treniņš neizdevās, vajag vēl padomāt, vēl kaut ko izdarīt, varbūt kompensēt.
Bet atjaunošanās nav balva.
Tā ir daļa no procesa.
Un tas attiecas ne tikai uz miegu vai brīvdienu.
Dažreiz atjaunošanās ir vakariņas, kurās neviens neprasa, kā gāja treniņā. Pastaiga bez austiņās klausītas sporta intervijas. Diena, kurā sportists nav “sportists”, bet vienkārši cilvēks.
Īpaši jaunajiem sportistiem tas, manuprāt, ir svarīgi.
Ja visa dzīve sāk griezties tikai ap rezultātiem, vienā brīdī katra neveiksme kļūst pārāk liela. Jo tad zaudē ne tikai sacensības. Rodas sajūta, ka esi pievīlis visu, ap ko uzbūvēta tava ikdiena.
Perfekcionisms ļoti labi prot maskēties
Perfekcionisms sportā ir interesanta lieta, jo ilgu laiku tas izskatās pēc priekšrocības.
Sportists ir rūpīgs. Prasīgs. Analizē kļūdas. Grib izdarīt pareizi. Neapmierinās ar viduvēju rezultātu.
Trenerim ar tādu sportistu dažreiz ir pat viegli strādāt — viņam nevajag divreiz teikt.
Bet tā pati īpašība var pāraugt sajūtā, ka nekad nav pietiekami.
Labs treniņš varēja būt labāks. Uzvara varēja būt pārliecinošāka. Brīvdiena šķiet izniekota. Viena kļūda aizēno deviņas labas epizodes.
Un tad cilvēks turpina likt klāt.
Man šķiet, ka svarīga prasme augsta līmeņa sportā ir ne tikai zināt, kad vajag vairāk.
Tikpat svarīgi ir pamanīt brīdi, kad pietiek.
Sacensībās nevar paņemt līdzi visu
Vēl viena vieta, kur “vairāk” bieži kļūst par problēmu, ir pirmsstarta domāšana.
Sportists grib būt gatavs, tāpēc mēģina sev atgādināt visu.
Tehnika. Trenera norādījums. Iepriekšējā kļūda. Taktika. Elpošana. Atslēgvārdi. Sliktākais scenārijs. Labākais scenārijs.
Beigās galvā ir pilna mugursoma.
Bet sacensībās bieži strādā pretējais princips.
Jo tuvāk startam, jo mazāk vajadzētu palikt.
Varbūt viens tehniskais uzdevums. Viena sajūta. Divi vai trīs atslēgvārdi. Skaidrs plāns, ko darīt, ja kaut kas aiziet ne tā.
Un pārējo — uz brīdi nolikt malā.
Jo sportists sacensībās nav eksāmenā, kur jāatceras viss, ko viņš jebkad ir mācījies.
Viņam ir jāizdara tas, ko viņš jau prot.
Kad mazāk patiesībā ir vairāk
Es negribu romantizēt atpūtu un teikt, ka visiem vienkārši vajag darīt mazāk.
Dažreiz tiešām vajag vairāk.
Vairāk disciplīnas. Vairāk atkārtojumu. Labāku režīmu. Konsekventāku darbu.
Bet labs process nav akla kustība vienā virzienā.
Tas ir spēja saprast, kas man šobrīd pietrūkst.
Ja pietrūkst darba — strādā.
Ja pietrūkst atjaunošanās — atjaunojies.
Ja galvā ir par maz skaidrības — izrunā.
Ja galvā jau ir par daudz — varbūt šodien nevajag vēl vienu analīzi.
Man ļoti patīk doma, ka sportista uzdevums nav katru dienu izdarīt maksimāli daudz.
Uzdevums ir izdarīt to, kas konkrētajā dienā palīdz kļūt labākam.
Un reizēm tā patiešām būs vēl viena treniņu stunda.
Bet reizēm — aizvērt sporta somu, nolikt telefonu un doties mājās.
Arī tas var būt ļoti profesionāls lēmums.
Kristaps Zvejnieks
3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris
