Ko sportists patiesībā sadzird?
Treneris pasaka vienu teikumu, bet sportists reizēm sadzird pavisam ko citu. Ne vienmēr problēma ir teiktajā. Reizēm svarīgākais ir tas, kādu nozīmi sportists šiem vārdiem piešķir.
MOTIVĀCIJAVECĀKIEM
Ko sportists patiesībā sadzird?
“Tev vajag vairāk pacensties.”
Varbūt trenerim tas ir pavisam vienkāršs komentārs. Viņš redz, ka sportists šodien varētu izdarīt vairāk, un mēģina viņu pamudināt. Viņš nedomā neko sliktu. Varbūt pats savā sportista karjerā tādus vārdus dzirdējis simtiem reižu.
Taču viens sportists sadzird: “Es varu vairāk, saņemšos.”
Otrs: “Treneris redz, ka man ir potenciāls.”
Bet trešais: “Es atkal neesmu pietiekami labs.”
Vārdi tie paši. Sajūta pavisam cita.
Strādājot ar dažādu sporta veidu sportistiem, es pie šīs atšķirības atgriežos arvien biežāk. Dažreiz konsultācijā kāds atstāsta šķietami nevainīgu trenera komentāru, un mēs pie tā aizķeramies uz ilgāku laiku. Ne jau tāpēc, ka komentārs pats par sevi būtu briesmīgs. Drīzāk tāpēc, ka sportists no tā ir izdarījis secinājumu par sevi.
Un man šķiet, ka te ir viena ļoti svarīga lieta. Cilvēki ne vienmēr reaģē uz to, ko mēs pasakām. Viņi reaģē uz to, ko, viņuprāt, mūsu vārdi nozīmē.
Tas nav tikai par jutīgiem sportistiem
Dažreiz pieaugušie saka: “Nu bet es taču neko tādu neteicu.” Un viņiem var būt taisnība.
Treneris nav teicis, ka sportists ir slikts. Vecāks nav pateicis, ka viņā ir vīlies. Taču, ja sportists jau tā šaubās par sevi, ir noguris vai ļoti baidās pievilt citus, viens īss teikums var aizķert kaut ko daudz lielāku.
Piemēram, “Kāpēc tu šodien nebrauci kā treniņā?” pieaugušajam var būt vēlme saprast notikušo. Bet sportists var sadzirdēt: “Man atkal nesanāca. Viņi tagad domā, ka es neprotu sacensties.”
Es pats, būdams sportists, labi atceros, cik daudz nozīmes dažreiz piešķīru dažiem vārdiem vai vienam skatienam pēc finiša. Sacensību dienā, kurā jau tā ir liela spriedze, cilvēks ne vienmēr visu uztver mierīgi un racionāli. Un tas, ka no malas situācija šķiet maza, nenozīmē, ka tā maza ir arī sportista galvā.
Protams, tas nenozīmē, ka mums tagad katrs vārds jāliek uz svariem un jābaidās sportistam kaut ko pateikt. Sports bez tiešas atgriezeniskās saites nav iedomājams. Trenerim ir jāspēj pateikt, ka kaut kas neizdevās, un vecākam nav visu laiku jāmeklē tikai pozitīvais.
Bet ir liela atšķirība starp komentāru par darbību un spriedumu par cilvēku.
“Šajā epizodē tu pārāk vēlu pieņēmi lēmumu” palīdz saprast, kas notika. “Tu vienmēr šādās situācijās apjūc” jau sāk aprakstīt to, kāds sportists ir.
Pirmajā gadījumā viņam ir ko mainīt. Otrajā var rasties sajūta, ka jāmaina pats sevi.
Kad sportists sāk lasīt domas
Vēl viena interesanta lieta, ko pamanu sarunās, ir mūsu tieksme izdomāt, ko citi par mums domā.
“Treneris noteikti ir vīlies.”
“Tētis droši vien domā, ka bezjēdzīgi braucām tik tālu.”
“Komanda tagad man vairs neuzticas.”
Kad pajautāju, vai kāds to tiešām pateica, diezgan bieži atbilde ir: “Nē. Bet es tā jūtu.”
Šī sajūta ir īsta. Tikai secinājums ne vienmēr ir fakts.
Sportists var paņemt vienu nopūtu, vienu klusuma brīdi vai nepateiktu uzslavu un uzbūvēt veselu stāstu. Turklāt, jo vairāk viņam rūp šī cilvēka vērtējums, jo lielāka nozīme var būt pat mazam signālam.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc konsultācijās reizēm strādājam ar ļoti vienkāršu jautājumu: “Ko viņš patiesībā pateica, un ko tu pie tā pats pieliki klāt?”
Nereti tieši tur sākas interesantākā saruna.
Ko ar to iesākt trenerim un vecākam?
Manuprāt, labs sākums ir nevis mēģināt runāt perfekti, bet ik pa laikam pārbaudīt, vai mēs vispār saprotamies.
Pēc komentāra var pajautāt: “Kā tu saprati to, ko es tikko pateicu?” Nevis pārbaudot sportistu kā skolā, bet patiesi interesējoties.
Ja sportists atbild: “Tu domā, ka es nepietiekami cenšos,” bet treneris bija domājis ko citu, parādās iespēja šo pārpratumu uzreiz izrunāt.
Arī pēc sacensībām nav obligāti uzreiz jāanalizē viss, kas nogāja greizi. Reizēm daudz vērtīgāk ir pajautāt: “Vai tu šobrīd gribi izrunāt startu vai vienkārši pabūt mierā?”
Un, kad runājam, mēģināt būt konkrētiem. Nevis “tev jākļūst pārliecinātākam”, bet “nākamajā reizē pamēģini pieņemt lēmumu ātrāk, pat ja tas nebūs perfekts”.
Arī sportistam šeit ir savs darbs. Ir vērts iemācīties neuzskatīt pirmo interpretāciju par vienīgo patiesību. Ja tev šķiet, ka treneris ir dusmīgs vai vīlies, var arī pajautāt. Var izrādīties, ka viņš vienkārši domā par nākamo uzdevumu.
Ne vienmēr jāpiekrīt. Bet ir labi saprasties.
Ko es gribētu, lai mēs atceramies
Mēs bieži runājam par to, cik svarīgi ir sportistam dot pareizos vārdus — pirms starta, pēc kļūdas, pēc zaudējuma. Un, jā, vārdiem ir nozīme.
Taču tikpat svarīgi ir saprast, caur kādu pieredzi šie vārdi nonāk līdz sportistam.
Tas pats teikums vienam var palīdzēt, otru atstāt vienaldzīgu, bet trešo sāpināt. Ne tāpēc, ka kāds no viņiem būtu vājš. Mēs vienkārši neienākam sarunā ar vienādām domām, bailēm un pieredzi.
Tāpēc reizēm labākā komunikācija nav skaistāks teikums. Tas ir viens papildu jautājums.
“Ko tu no manis tikko sadzirdēji?”
Kristaps Zvejnieks
3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris
