Ko man iemācīja gads, klausoties sportistus
Sportisti un viņu situācijas ir ļoti dažādas, bet pēc daudzām konsultāciju sarunām redzu, ka zem dažādiem stāstiem bieži atkārtojas vieni un tie paši jautājumi.
SPORTADOMA
Ko man iemācīja gads, klausoties sportistus
Man darbā ir viena diezgan interesanta privilēģija. Es regulāri sēžu pretī cilvēkiem, kuri ļoti grib kļūt labāki.
Daži ir bērni. Daži pieaugušie. Kāds tikai sāk nopietnāk sportot, cits ir starp labākajiem savā sporta veidā. Ir futbolisti, bokseri, slēpotāji, motokrosa braucēji, vieglatlēti un vēl ļoti dažādi sportisti.
Viņu situācijas atšķiras.
Bet, jo vairāk sarunu sakrājas, jo vairāk pamanu, ka zem dažādiem stāstiem diezgan bieži slēpjas līdzīgi jautājumi.
Un pēdējā gada laikā man ir bijušas vairākas domas, pie kurām atgriežos atkal un atkal.
Sportisti bieži atnāk pēc pārliecības, bet problēma nav pārliecības trūkums
“Man vajag vairāk pārliecības.”
Droši vien šis ir viens no biežākajiem teikumiem, ko dzirdu.
Un es ļoti labi saprotu, ko sportists ar to domā. Viņš grib startā justies drošs. Grib zināt, ka šodien izdosies. Grib to sajūtu, kāda ir labā treniņā, kad viss sanāk dabiski.
Bet ar laiku es arvien mazāk domāju par pārliecību kā par sajūtu, kas obligāti jāatrod pirms starta.
Jo sportā nav iespējams sev garantēt, ka šodien viss izdosies.
Dažreiz pārliecība atnāk tikai pēc tam.
Tu sāc spēli nervozs, izdari pirmo labu epizodi, tad nāk nākamā, un kaut kur pa ceļam ķermenis saprot: jā, es te varu būt.
Tāpēc arvien biežāk jautājums nav “kā panākt, lai es pirms starta justos pārliecināts?”.
Daudz vērtīgāks reizēm ir jautājums: “ko es daru arī tad, kad pārliecības šodien nav?”.
Bailes no kļūdas bieži nav par pašu kļūdu
Vēl viena lieta, kas atkārtojas ļoti dažādos sporta veidos, ir bailes kļūdīties.
Bet, kad sarunā sākam to šķetināt, diezgan bieži izrādās, ka pati kļūda nav tas biedējošākais.
Biedē tas, kas būs pēc tam.
Ko padomās treneris? Vai mani nomainīs? Ko teiks vecāki? Vai es atkal visus pievilšu? Vai šī kļūda nozīmē, ka neesmu pietiekami labs?
Tajā brīdī viena sporta epizode vairs nav tikai viena sporta epizode.
Tā kļūst par spriedumu par sevi. Un ar tādu svaru spēlēt kļūst ļoti grūti.
Man šķiet, ka viens no lielākajiem psiholoģiskās sagatavotības uzdevumiem ir palīdzēt sportistam kļūdu atkal padarīt mazāku.
Nevis izlikties, ka tā nav svarīga.
Vienkārši atdot tai īsto izmēru.
Kļūda ir informācija. Dažreiz sāpīga. Dažreiz dārga. Bet tā nav cilvēka vērtējums.
Jo labāk sportists prot, jo vieglāk sākt sev traucēt
Šis man šķiet viens no interesantākajiem paradoksiem.
Kamēr sportists kaut ko vēl tikai mācās, viņš pieņem, ka ne viss sanāks.
Bet tad līmenis aug.
Parādās rezultāti. Apkārtējie sāk gaidīt vairāk. Pats sportists zina, uz ko ir spējīgs.
Un pēkšņi kļūst grūtāk atļaut sev vienkārši darīt.
Sākas kontrole.
Vai kustība bija pareiza? Vai sajūta ir īstā? Vai esmu pietiekami koncentrējies? Kāpēc šodien nejūtos tā kā pagājušajā reizē?
Jo vairāk sportists zina, jo vairāk viņam ir, ko mēģināt kontrolēt.
Taču sacensībās bieži vajag pretējo — spēju uzticēties tam, ko gadiem esi trenējis.
Ne visu vajag apzināti vadīt.
Dažreiz sportista galvenais uzdevums ir netraucēt sev.
Perfekta sajūta pirms starta ir pārvērtēta
Vēl ļoti bieži runājam par sajūtām.
“Treniņā jutos labi.”
“Šodien kaut kā nav.”
“Pagājušajā reizē pirms starta biju daudz mierīgāks.”
“Ja iesildoties nejūtos labi, sāku uztraukties.”
Sportisti ir ļoti labi iemācījušies nolasīt savu ķermeni, un tas ir vajadzīgs.
Bet dažreiz mēs sajūtai iedodam pārāk lielu varu.
It kā labs starts drīkstētu notikt tikai tad, ja pirms tam atnāk pareizais iekšējais stāvoklis.
Man pašam arvien vairāk patīk cita doma.
Varbūt īsta pārliecība nav sajūta “šodien noteikti būs labi”.
Varbūt tā ir spēja pateikt: “es nezinu, kā šodien jutīšos, bet zinu, ko darīšu”.
Tas, manuprāt, sportā ir daudz izturīgāks pamats.
Daudzi sportisti jau zina, ko darīt
Dažreiz konsultācijā sportists gaida jaunu tehniku.
Kaut ko, ko līdz šim nav zinājis.
Un, protams, ir dažādi instrumenti, kurus var iemācīties — elpošana, vizualizācija, uzmanības pārslēgšana, pirmsstarta rutīna, atslēgvārdi.
Bet pārsteidzoši bieži lielākais darbs nav jaunu zināšanu trūkums.
Sportists jau zina, ka pēc kļūdas jāturpina. Viņš zina, ka vajag elpot. Viņš zina, ka nevajag domāt par rezultātu katru sekundi. Viņš zina, ka pirms sacensībām nevajag sevi pārslogot.
Problēma ir tā, ka saspringtā brīdī šīs lietas pazūd.
Tāpēc man psiholoģiskā sagatavošanās arvien mazāk asociējas ar “vēl vairāk zināšanu”.
Drīzāk ar ļoti vienkāršu sistēmu, kuru sportists spēj izmantot arī tad, kad ir stress.
Jo sarežģītāks ir plāns, jo mazāka iespēja, ka sacensību karstumā tu to atcerēsies.
Jaunajiem sportistiem apkārtējie dažreiz grib rezultātu vairāk nekā viņi paši
Strādājot ar jaunajiem sportistiem, konsultācijā bieži ir vēl viena neredzama daļa — pieaugušie apkārt.
Treneri un vecāki parasti grib palīdzēt.
Bet palīdzēšana var kļūt ļoti intensīva.
Ko izdarīji nepareizi? Kāpēc otrajā braucienā nesanāca? Ko treneris teica? Kāda bija vieta? Kurš uzvarēja? Kas būs nākamajās sacensībās?
Katrs atsevišķs jautājums var šķist pilnīgi normāls.
Bet, ja bērna sports visu laiku tiek pārrunāts kā projekts, viņš ļoti ātri saprot, kas pieaugušajiem šķiet svarīgākais.
Rezultāts.
Un tad reizēm konsultācijā mēģinām atkal atrast kaut ko ļoti vienkāršu — kāpēc viņam pašam vispār patīk šis sports.
Man šķiet, ka pieaugušo lielākais uzdevums nav izņemt no bērna sporta visas grūtības.
Drīzāk radīt vidi, kurā bērns drīkst piedzīvot grūtības, nezaudējot sajūtu, ka ar viņu viss ir kārtībā.
Visvairāk mani interesē viena robeža
Pēc daudzām sarunām es arvien biežāk nonāku pie viena un tā paša jautājuma.
Kas sportistam traucē sacensībās parādīt to, ko viņš jau prot treniņos?
Ne vienmēr atbilde ir “par maz motivācijas”.
Reizēm tas ir par daudz kontroles.
Reizēm bailes no kļūdas.
Reizēm pārāk liela nozīme rezultātam.
Reizēm mēģinājums pirms starta atrast perfekto sajūtu.
Reizēm vienkārši galvā ir par daudz visa.
Un tas laikam ir viens no galvenajiem secinājumiem, ko man ir devušas šīs sarunas.
Sportistam ne vienmēr vajag kļūt par citu cilvēku.
Dažreiz vajag tikai noņemt dažus šķēršļus starp viņu un to, ko viņš jau prot.
Tas izklausās vienkārši.
Dzīvē, protams, tas ne vienmēr ir vienkārši.
Bet tieši tāpēc man šis darbs joprojām liekas tik interesants.
P.S. Ja treniņos vari, bet sacensībās regulāri šķiet, ka pats sev patraucē, varbūt jautājums nav par to, ko vēl vajag iemācīties. Varbūt vispirms jāatrod, kas traucē izmantot jau esošo.
Kristaps Zvejnieks
3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris
