Kas paliek pēc 42 kilometriem?

Kas paliek pēc 42 kilometriem?

Ir pagājusi nedēļa kopš maratona. Un laikam pirmā pazīme, ka dzīve sāk atgriezties normālākā ritmā, ir diezgan vienkārša — pa trepēm jau var uzkāpt, nepieturoties ar roku..

Pirmajās dienās tas vēl nebija tik pašsaprotami. Katrs solis lika par sevi atgādināt — ne tikai kājās, bet visā ķermenī. It kā viss būtu izdarīts pareizi, bet vienlaikus — ķermenis vēl nebija līdz galam sapratis, kas tieši ar viņu ir noticis. Un tieši tāpat arī galvā. Jo interesanti — pats skrējiens beidzas finišā, bet tas, ko tas atstāj pēc tam, sākas tikai vēlāk.

Šī nedēļa pēc maratona bija mazliet jocīga... Pirmo reizi ilgākā laikā pēc garā skrējiena neseko nākamais. Nav sajūtas, ka “vajadzētu iet pēc plāna”, nav nākamā uzdevuma, kas jau gaida.

Un tajā brīdī es sapratu, cik ļoti biju iegājis procesā. Cik ļoti tas bija kļuvis par ikdienas daļu — ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Arī fiziski šī bija pavisam cita nedēļa. Ļoti maz kustības, ļoti maz skriešanas. Un brīdī, kad trenere ielika 30 minūšu mierīgo skrējienu, bija sajūta — viss, esmu atpakaļ. Tāds mazs iekšējs prieks, ka var. Bet tikai pirmajās minūtēs. Pēc tam ļoti ātri kļuva skaidrs — ķermenis vēl nav gatavs. Celis, saites, kopējā sajūta vēl prasa laiku.

Un tas bija labs atgādinājums — atjaunošanās nenotiek pēc sajūtas vienā dienā. Sajūta galvā un realitāte ķermenī ne vienmēr sakrīt. Un dažreiz progresu nosaka nevis tas, cik ātri es atgriežos, bet tas, vai es spēju pagaidīt.

Ja es paskatos atpakaļ, tad interesanti, cik vienkārši viss šķita sākumā. Bija doma — nu, maratons… jā, tas ir izaicinājums, bet ar pareizo attieksmi to var vienkārši noskriet. Kaut kur iekšā pat bija tāds kluss pārliecības moments — ja vajag, es varu.

Tagad es uz to skatos citādi. To var noskriet, bet ne “vienkārši”. Un noteikti ne bez sagatavošanās. Ja godīgi — šo mēģināt es neieteiktu nevienam, skriet maratonu bez gatavošanās.

Ne tāpēc, ka tas nav iespējams, bet tāpēc, ka process ir pārāk vērtīgs, lai to izlaistu. Jo tieši tas ir tas, kas tevi sagatavo ne tikai fiziski, bet arī tam brīdim, kad kļūst grūti.

Man pašam pēdējos gados ir bijis svarīgi katru gadu apzināti ielikt sev kādu izaicinājumu. Kaut ko tādu, kas izvelk ārā no komforta. Ne vienmēr tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka gribas saprast — kur es šobrīd esmu. Cik daudz es vēl varu no sevis prasīt un cik daudz es esmu gatavs pieņemt. Šogad tas bija maratons.

Un interesanti, ka šobrīd es pat nesteidzos likt nākamo. Nav tā, ka nav ideju, bet vairāk ir sajūta, ka gribas pabūt ar to, kas jau ir noticis. Ļaut tam nedaudz nosēsties. Jo ne katrs izaicinājums ir uzreiz jānomaina ar nākamo.

Dažreiz vērtība ir tieši tajā, ka es palieku ar iepriekšējo.

Šīs 16 nedēļas bija daudz vairāk nekā tikai fiziska sagatavošanās. Apmēram 500 noskrietu kilometru, dažādas valstis un pat kontinentos, dažādi apstākļi, dažādas sajūtas. Bija dienas, kad viss likās viegli, un bija dienas, kad motivācija bija kaut kur tālu fonā. Bija skrējieni, kuros viss sakrita, un bija tādi, kuros es vienkārši izgāju cauri procesam, lai Garmins būtu priecīgs. Un laikam tieši tas šo visu padarīja īstu. Nevis ideāls plāns, bet process, kurā es vienkārši turpināju.

Kā sportistam un trenerim man šis bija interesants arī citā līmenī.

Es esmu pieradis palīdzēt citiem, strukturēt, analizēt, saprast.

Un kaut kur iekšā, protams, ir arī tas sportiskais ego — ka es gribu, lai viss izdodas, ka es gribu kontrolēt procesu, ka es gribu justies labi.

Bet maratons īsti neinteresējas par manu ego. Viņš vienkārši notiek.

Un kaut kur procesā es biju spiests atlaist to vajadzību visu kontrolēt.

Pieņemt, ka būs brīži, kuros es nejutīšos labi, ka būs brīži, kuros es nebūšu pārliecināts, ka būs brīži, kuros viss neies pēc plāna. Un vienkārši turpināt.

Sacensību dienā sākums bija mierīgs. Enerģija, cilvēki, atmosfēra — tas viss iedod vairāk, nekā es sākumā sapratu. Pat bija sajūta, ka viss varētu būt nedaudz vieglāk, nekā biju gaidījis. Bet kaut kur pa vidu tas viss pazuda. Paliku es pats ar sevi — ar tempu, ar nogurumu, ar domām. Un tajā brīdī viss kļuva ļoti vienkāršs. Ne vairs 42 kilometri, bet viens jautājums, kas atkārtojās atkal un atkal — vai es turpinu? Bija brīži, kuros gribējās palēnināties vairāk, nekā plānots, bija brīži, kuros galva sāka meklēt vieglākus variantus. Un tur palīdzēja tas pats, ko es kaut kur biju jau piedzīvojis iepriekš — ne analizēt visu, bet pieņemt vienu mazu lēmumu — turpināt. Soli pa solim. Bez lielām domām. Vienkārši nākamais solis.

Es necentos skrējiena laikā justies labi. Un tas, iespējams, bija viens no svarīgākajiem lēmumiem. Jo, kad tu pārstāj cīnīties ar sajūtu, tev paliek vairāk enerģijas kustēties uz priekšu. Ne ideāli, bet pietiekami. Un dažreiz “pietiekami” ir viss, kas tev vajadzīgs.

Ja man jāpasaka, ko es no šī paņemu sev līdzi, tad tās nav sekundes vai kilometri. Tās ir dažas ļoti vienkāršas lietas, bet tajā pašā laikā — ne tik vienkāršas izdarīt.

Es sapratu, ka ideālo brīdi nevar gaidīt, jo viņš, visticamāk, neatnāks.

Tu vari gaidīt, kamēr jutīsies gatavs, kamēr būs vairāk pārliecības, kamēr viss “sakritīs”, bet realitātē tu vienkārši nonāc startā ar to, kas tev tajā brīdī ir — ar to sajūtu, ar to sagatavotību, ar tām šaubām. Un tad tu sāc.

Es sapratu, ka grūtums nav signāls apstāties — tas ir signāls, ka esi procesā.

Brīdī, kad kļūst smagi, pirmā reakcija ir meklēt, kā to sajūtu samazināt, bet, ja tu paliec tajā brīdī, tu pamani — tas pāriet vai vismaz mainās. Un tu vari turpināt. Ne tāpēc, ka kļuva viegli, bet tāpēc, ka tu iemācies būt tajā grūtumā, nevis no viņa aiziet.

Es sapratu, ka pārliecība bieži nāk tikai pēc tam — nevis pirms, nevis startā, bet tad, kad tu jau esi izgājis cauri brīžiem, kuros nebiji pārliecināts.

Un tikai tad, atskatoties, tu saproti — es varēju.

Es ieraudzīju, ka progress nenotiek tikai tad, kad jūties labi. Tās dienas, kurās viss ir viegli, ir patīkamas, bet tās nemaina tik ļoti. Maina tās dienas, kurās tu negribi, kurās nav enerģijas, kurās galva meklē iemeslus, kāpēc šodien varētu izlaist, un tu tomēr izdari. Varbūt ne perfekti, varbūt lēnāk, bet izdari.

Un tieši tas kaut kur klusumā veido to sajūtu, uz kuru tu pēc tam vari balstīties.

Un varbūt pats svarīgākais — tu vari darīt lietas, kuras tev ne vienmēr patīk, bet kuras tu tomēr izvēlies. Un tas nav par piespiešanu. Tas ir par izvēli.

Par to brīdi, kad tu godīgi pasaki sev — es negribu, bet es saprotu, kāpēc es to daru. Un ar to pietiek, lai turpinātu. Ne vienmēr ar entuziasmu, ne vienmēr ar pārliecību, bet pietiekami, lai paliktu kustībā.

Tagad, kad viss ir beidzies, paliek mierīgāka sajūta. Ne eiforija. Drīzāk tāds kluss apstiprinājums sev — es izgāju tam cauri. Ne perfekti, bet godīgi.

Maratons beidzās finišā. Bet tas, ko tas atstāj pēc tam — tas paliek ilgāk.

Un varbūt tieši tāpēc tas vispār bija tā vērts.

Soli pa solim tālāk dzīvē un darbos.

Kristaps Zvejnieks

3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris

#manspirmaismaratons