Kas ir sporta psiholoģiskā sagatavotība un kāpēc tā sportistam ir svarīga?
Kāpēc sportists treniņos var parādīt savu līmeni, bet sacensībās tas ne vienmēr izdodas? Rakstā vienkārši skaidroju, kas ir sporta psiholoģiskā sagatavotība, kā tā palīdz tikt galā ar stresu, pārliecību, kļūdām un fokusu, un kāpēc mentālās prasmes jātrenē tikpat apzināti kā fiziskās.
Sveiks!
Mani sauc Kristaps Zvejnieks. Esmu sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris un bijušais profesionāls kalnu slēpotājs. Sportā esmu pavadījis lielu daļu savas dzīves — gan kā sportists, piedaloties trīs olimpiskajās spēlēs un Pasaules kausa sacensībās, gan šodien strādājot ar sportistiem, vecākiem un treneriem. Šajā blogā dalos ar lietām, kuras pats esmu piedzīvojis sportā un kuras šobrīd redzu savā darbā ar citiem sportistiem.
Ir viena frāze, ko savā darbā dzirdu ļoti bieži:
“Treniņos es to varu. Sacensībās kaut kas notiek.”
Sportists ir trenējies, fiziski ir gatavs, tehniski zina, kas jādara. Bet pienāk sacensības, un pēkšņi viss šķiet citādi. Parādās lielāks stress, sākas domas par rezultātu, kļūdas liekas svarīgākas, ķermenis kļūst saspringtāks un sportists sāk pārāk daudz domāt par lietām, kuras treniņos dara gandrīz automātiski.
Tieši šeit sākas sporta psiholoģiskā sagatavotība. Man patīk to skaidrot ļoti vienkārši:
Sporta psiholoģiskā sagatavotība palīdz sportistam sacensībās parādīt to, ko viņš jau prot treniņos.
Tas nav tikai par stresu
Kad cilvēki dzird vārdus “sporta psiholoģija”, bieži pirmā asociācija ir stress, bailes vai problēmas. Patiesībā tas ir daudz plašāk. Sporta psiholoģiskajā sagatavotībā mēs strādājam ar pārliecību, koncentrēšanos, motivāciju, spēju tikt galā ar kļūdām, stresu un uztraukumu, pirmsstarta rutīnām, domām sacensību laikā, emociju regulēšanu un spēju saglabāt savu sniegumu zem spiediena.
Un ļoti svarīgi — nav jāgaida, līdz parādās problēma. Tāpat kā sportists trenē spēku, izturību vai tehniku, arī mentālās prasmes var trenēt regulāri.
Kāpēc sacensībās viss kļūst citādi?
Treniņā kļūdai parasti nav lielu seku. Tu pamēģini vēlreiz. Sacensībās situācija ir cita. Ir rezultāts, pretinieki, treneris, vecāki, komandas biedri, reizēm skatītāji un, visvairāk, paša sportista gaidas pret sevi.
“Man šodien jāparāda labs rezultāts.”
“Es nedrīkstu kļūdīties.”
“Ko treneris teiks, ja nesanāks?”
“Ko citi par mani domās?”
Jo svarīgāka sportistam šķiet situācija, jo vairāk var mainīties tas, kam viņš pievērš uzmanību. Reizēm viņš sāk koncentrēties nevis uz uzdevumu, bet uz iespējamām sekām.
Tieši tad bieži rodas sajūta:
“Es nezinu, kas notika. Vienkārši nebiju es pats.”
Stress pats par sevi nav slikts
Mērķis nav panākt, lai sportists pirms sacensībām neko nejustu. Uztraukums ir normāls. Pat ļoti pieredzējuši sportisti jūt stresu pirms svarīgiem startiem, un noteikts uztraukuma daudzums pat palīdz — ķermenis kļūst gatavāks darbam, uzmanība saasinās un parādās enerģija.
Problēma sākas tad, kad sportists nezina, ko ar šo sajūtu darīt. Viņš sāk cīnīties ar stresu: “Man nevajadzētu uztraukties”, “man jānomierinās”, “ja esmu nervozs, laikam neesmu gatavs”. Un rezultātā stress kļūst vēl lielāks.
Daudz vērtīgāk ir sportistam iemācīt:
“Jā, es jūtu stresu. Un es zinu, ko darīt tālāk.”
Pārliecība nenozīmē, ka nešaubies
Vēl viena tēma, ar kuru bieži sastopos, ir pārliecība. Sportisti mēdz domāt: “Kad būšu pārliecināts, tad varēšu labi startēt.” Bet praksē tas bieži strādā otrādi.
Pārliecība nav sajūta, kuru jāgaida. Tā veidojas no pieredzes — no tā, ka sportists ir sagatavojies, zina savu plānu, ir piedzīvojis kļūdas un sapratis, ka spēj pēc tām turpināt.
Man ļoti patīk doma, ka pārliecība nav:
“Es zinu, ka viss izdosies.”
Daudz vērtīgāka pārliecība ir:
“Es nezinu, kā viss beigsies, bet zinu, ka tikšu galā ar to, kas notiks.”
Ko mēs patiesībā trenējam?
Labs darbs ar sportista mentālo sagatavotību nav tikai saruna par sajūtām. Mērķis ir izveidot konkrētus rīkus, kurus sportists var izmantot treniņos un sacensībās.
Piemēram: ko es daru 10 minūtes pirms starta? Uz ko koncentrējos? Ko sev saku? Ko daru pēc kļūdas? Kā atgriežos pie sava uzdevuma? Kā saprotu, ka stress kļūst pārāk liels? Kādi ir mani 2–3 galvenie fokusa punkti sacensībām?
Jo svarīgāks ir brīdis, jo mazāk sportistam vajadzētu mēģināt izgudrot kaut ko jaunu. Viņam vajadzētu būt sistēmai, kuru viņš jau ir trenējis.
Sporta psiholoģija nav tikai sportistam
Strādājot ar jaunajiem sportistiem, ļoti bieži redzu, cik liela nozīme ir arī videi apkārt — vecākiem, treneriem un komandas kultūrai. Dažreiz pietiek nedaudz mainīt jautājumu pēc sacensībām, lai pilnībā mainītu bērna sajūtu.
Nevis: “Nu, kāpēc tu atkal kļūdījies?”
Bet: “Ko tu no šodienas paņemsi līdzi uz nākamo reizi?”
Nevis: “Kādu vietu dabūji?”
Bet: “Kas tev šodien sanāca labāk nekā iepriekš?”
Tas nenozīmē ignorēt rezultātu. Sports ir par rezultātu. Bet, ja mēs gribam ilgtermiņā labu sportistu, mums jāiemāca viņam ne tikai uzvarēt, bet arī mācīties.
Kāpēc šī tēma man pašam ir svarīga
Pats daudzus gadus biju profesionāls sportists. Esmu piedalījies trīs olimpiskajās spēlēs, startējis Pasaules kausā un piedzīvojis ļoti dažādus brīžus sportā — gan tādus, kuros viss izdodas, gan tādus, kuros šķiet, ka nekas nesanāk.
Daudzas lietas, ko šobrīd mācu sportistiem, es pats būtu gribējis saprast daudz agrāk. Kā tikt galā ar spiedienu. Kā pēc kļūdas neatdot visu atlikušo dienu. Kā nepazaudēt sevi rezultātu gaidās. Kā saprast, kas tieši man palīdz startēt labi.
Tāpēc šodien man sporta psiholoģiskā sagatavotība nav tikai teorija. Tā ir mēģināšana palīdzēt sportistam labāk saprast sevi un izveidot savu sistēmu.
Jo divi sportisti var būt vienādi labi sagatavoti fiziski, bet svarīgajā brīdī ļoti daudz ko noteiks tas, kurš spēs izmantot savu sagatavotību.
Ar ko sākt?
Ja esi sportists, pamēģini pēc nākamajām sacensībām sev uzdot trīs jautājumus:
Kas man palīdzēja startēt labi?
Kas man visvairāk traucēja?
Ko nākamreiz darīšu citādi?
Nav nepieciešams uzreiz visu mainīt. Dažreiz pietiek atrast vienu mazu lietu, kuru nākamajā reizē vari izdarīt labāk. Un tad vēl vienu. Tieši tāpat kā jebkurā citā treniņā.
Prāts arī ir jātrenē.
Veiksmi sportā,
Kristaps Zvejnieks
3x olimpietis / sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris
