Kas es esmu, ja šodien neesmu labs sportists?
Ir labi, ja sports ir svarīgs. Problēma sākas nevis tad, kad sportists tam velta daudz, bet tad, kad rezultāts sāk atbildēt arī uz jautājumu — cik labs es šodien esmu.
Kas es esmu, ja šodien neesmu labs sportists?
Konsultācijā sportists stāsta par neveiksmīgām sacensībām. Sākumā runājam par pašu startu — par kļūdām, sajūtām, dažām epizodēm, kuras varēja izdarīt citādi. Tad saruna aiziet mazliet tālāk.
“Pēc tam man visu dienu bija slikts garastāvoklis.”
Tas arī vēl nav nekas neparasts. Ja esi daudz trenējies un sacensības neizdodas, protams, ka vari būt vīlies. Bet turpinām runāt, un pamazām kļūst skaidrs, ka tā nav tikai vilšanās par vienām sacensībām. Tajā dienā sportists pats sev šķiet sliktāks.
Ne tikai kā sportists. Kaut kā vispār.
Un šī ir viena no lietām, pie kuras konsultācijās ik pa laikam nonākam diezgan netiešā veidā. Cik liela daļa no tā, kā es redzu pats sevi, ir atkarīga no tā, kā man šobrīd iet sportā?
Man šķiet, ka jaunam sportistam šī robeža var izzust ļoti nemanāmi. Sākumā tu vienkārši nodarbojies ar sportu. Divas vai trīs reizes nedēļā ej uz treniņiem. Tev ir skola, draugi, ģimene un vēl kaut kādas intereses. Sports ir viena no lietām tavā dzīvē.
Tad izrādās, ka tev diezgan labi sanāk. Parādās vairāk treniņu, sacensības, nometnes, rezultāti, varbūt izlase. Cilvēki sāk tevi pazīt tieši caur sportu. Skolā pajautā, kā gāja sacensībās. Radi zina, ka tu esi “tas sportists”.
Vecāki nedēļas nogales plāno pēc sacensību kalendāra. Tavi tuvākie draugi varbūt arī ir sportisti. Un tad kādā brīdī sports vairs nav tikai kaut kas, ko tu dari. Tas kļūst par lielu daļu no tā, kas tu esi.
Es to ļoti labi pazīstu arī no savas dzīves. Daudzus gadus ļoti liela daļa manas ikdienas un arī tas, kā mani redzēja citi, bija saistīta ar slēpošanu. Un interesantākais ir tas, ka šāda identitāte nepazūd tajā dienā, kad beidzas sportista karjera.
Man pat piecus gadus pēc tam, kad vairs aktīvi nesportoju un profesionālā karjera jau sen bija beigusies, gadījās satikt cilvēkus, kurus nebiju redzējis ilgāku laiku, un viens no pirmajiem jautājumiem bija: “Kā bija sezona?” vai “Kā gāja sacensībās?”.
Tajā brīdī pats jau dzīvo pavisam citu dzīvi, bet kādam citam tu joprojām esi tas pats slēpotājs, kuru viņš atceras.
Man tas šodien šķiet diezgan interesanti. Identitāti sportā neveido tikai pats sportists. To gadiem palīdz nostiprināt arī vide. Cilvēki tevi pazīst caur rezultātiem, jautā par sacensībām, apsveic ar panākumiem.
Jo augstāks kļūst līmenis, jo dabiskāk tas notiek. Un pats par sevi tas nav nekas slikts. Ja tu gribi sasniegt augstu līmeni, diez vai iespējams sportu turēt kaut kur dzīves maliņā. Tas aizņem pārāk daudz laika, enerģijas un domu.
Ir atšķirība starp “es esmu sportists” un “mana vērtība ir atkarīga no tā, cik labs sportists šobrīd esmu”.
Otrajā variantā sacensības kļūst daudz smagākas. Tad slikts starts vairs nenozīmē tikai to, ka šodien slikti nostartēju. Tas kaut ko pasaka par mani. Ja mani nepaņem izlasē, es ne tikai netiku izlasē — es neesmu pietiekami labs. Ja treneris šodien vairāk slavē kādu citu, tas nav tikai trenera komentārs. Varbūt viņš vairs netic man. Ja kāds, kuru agrāk uzvarēju, tagad ir priekšā, tad arī es kaut kā esmu kļuvis mazāks.
No malas šīs domas reizēm ir grūti pamanīt. Sportists var izskatīties vienkārši ļoti ambiciozs. Viņš pārdzīvo zaudējumu, dusmojas par kļūdām un daudz analizē. Un zināmā mērā tas pieder sportam. Es arī negribētu jaunam sportistam iemācīt, ka rezultātam nav nozīmes. Protams, ka ir. Ja esi ieguldījis gadus, lai kaut ko sasniegtu, ir normāli, ka tev rūp, vai tas izdodas. Jautājums drīzāk ir — cik daudz vēl rezultāts paņem sev līdzi? Vai slikts rezultāts sabojā divdesmit minūtes, vakaru, visu nedēļas nogali? Vai arī tajā brīdī mainās tas, ko sportists domā pats par sevi?
Man šķiet, ka tieši pēdējais variants rada daudz lielāku spiedienu, nekā dažreiz apzināmies. Jo tad pirms sacensībām uz spēles ir ne tikai rezultāts. Uz spēles ir arī mana sajūta par sevi. Un, ja tā ir likme, kļūdīties kļūst ļoti grūti.
Lai kļūtu ļoti labs, sportistam vajag ārkārtīgi daudz ieguldīt sportā. Bet jo vairāk viņš iegulda, jo vieglāk sportam ir kļūt par visu.
Treniņš no rīta. Skola. Treniņš vakarā. Nedēļas nogalē sacensības. Draugi no sporta. Vasarā nometne. Ziemā sacensību sezona. Ja pajautā šādam sportistam: “Ko tev patīk darīt ārpus sporta?”, reizēm iestājas diezgan ilgs klusums. “Nezinu.” Tas nav pārmetums. Ja kopš bērnības gandrīz katru brīvo pēcpusdienu esi pavadījis treniņā, ir diezgan loģiski, ka nav izveidojušās desmit citas intereses.
Arī manā sportista laikā bija posmi, kuros gandrīz visa dzīve griezās ap slēpošanu — treniņi, nometnes, sacensības, ceļošana, atjaunošanās. Ja gribi nokļūt līdz olimpiskajām spēlēm vai Pasaules kausam, zināmā mērā tas ir neizbēgami. Sportu nevar darīt tikai tad, kad tam ērti atrodas vieta starp citām lietām. Kādā brīdī ļoti daudz kas dzīvē tiešām tiek pakārtots sportam.
Tomēr, skatoties uz sportu tagad arī no otras puses un daudz runājot ar sportistiem konsultācijās, man arvien svarīgāka šķiet doma, ka kaut kur sportista dzīvē ir labi saglabāt arī lietas, kurās rezultātam nav nekādas nozīmes. Draugus, kuriem ir pilnīgi vienalga, kā tu nostartēji sestdien. Ģimeni. Mūziku. Makšķerēšanu. Datorspēli. Aiziešanu paēst. Jebko, kurā tu neesi Latvijas čempions, izlases dalībnieks vai perspektīvs jaunais sportists. Tu vienkārši esi tu.
Tas nepadara sportistu mazāk profesionālu. Dažreiz tieši otrādi — tas palīdz vienām sacensībām palikt par vienām sacensībām.
Ja visa mana dzīve ir sports, tad slikts starts var satricināt visu manu pasauli. Ja sports ir ļoti svarīga manas dzīves daļa, bet ne visa dzīve, slikts starts joprojām sāp. Bet vakarā es joprojām esmu draugs, dēls vai meita, brālis vai māsa, partneris, cilvēks, kuram patīk vēl kaut kas. Un rīt es atkal varu iet uz treniņu.
Man šķiet, ka vecākiem šeit ir diezgan interesanta loma, īpaši tad, ja bērnam sportā sāk iet labi. Ir ļoti viegli ģimenes sarunas nemanot piepildīt ar sportu. “Kā bija treniņā?” “Ko treneris teica?” “Kad nākamās sacensības?” “Kā tur tagad ir kopvērtējumā?” Visi šie ir normāli jautājumi. Tie parāda interesi. Bet reizēm ir vērts pamanīt, vai mēs bērnam vēl pajautājam arī kaut ko citu. Ne jau tāpēc, ka par sportu nedrīkst runāt. Drīzāk tāpēc, lai bērnam regulāri atgādinātu kaut ko, kas pieaugušajiem šķiet pašsaprotams — mūs interesē ne tikai sportists. Mūs interesē viņš.
Arī dienā, kad sacensības bija sliktas. Arī tad, kad viņu nepaņēma komandā. Arī tad, ja kādā brīdī viņš vispār vairs negribēs nodarboties ar šo sporta veidu.
Man šķiet, ka šī sajūta sportistam dod diezgan lielu brīvību. Nevis brīvību mazāk censties, bet brīvību mēģināt ļoti nopietni, zinot, ka neveiksmes gadījumā nesabruks viss pārējais. Un paradoksālā kārtā tieši tad dažreiz arī sportot kļūst vieglāk. Jo man vairs nav katrās sacensībās jāpierāda, kas es esmu. Man vienkārši jāstartē, jāspēlē, jābrauc, jādara tas, ko esmu trenējis. Rezultāts pēc tam pateiks kaut ko par manu sniegumu konkrētajā dienā. Nevis visu par mani.
Sportu drīkst mīlēt ļoti stipri. Drīkst gribēt uzvarēt. Drīkst būt vīlies pēc zaudējuma un dažreiz par to domāt ilgāk, nekā gribētos. Nav nepieciešams kļūt vienaldzīgam. Vienkārši kaut kur zem visa tā ir vērts saglabāt vienu diezgan stabilu vietu — vietu, kurā es joprojām esmu es arī tad, kad šodien nebiju labs sportists.
Rezultāts var ļoti daudz pateikt par manu šodienas sniegumu. Tam nav jāpasaka viss par mani.
Un varbūt interesantākais ir tas, ka sportista identitāte nepazūd kopā ar pēdējo startu. Dažiem tā paliek vēl gadiem. To turpina nest gan pats sportists, gan cilvēki, kuri viņu ilgi pazinuši tieši caur sportu. Tāpēc, iespējams, jau karjeras laikā ir vērts ik pa laikam sev atgādināt — sports var būt milzīga daļa no manas dzīves un viena no svarīgākajām lietām, ko daru.
Bet man nav jābūt tikai savam sportam.
Kristaps Zvejnieks
3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris
Saņem jaunumus pirmais
Saņem jaunus rakstus, pārdomas un jaunumus par semināriem, grāmatu un online kursiem.
