Kāpēc viena kļūda dažreiz sabojā visas sacensības?
Viena kļūda sacensībās var ilgt tikai dažas sekundes, bet sportista galvā tā reizēm turpinās daudz ilgāk. Šajā rakstā par to, kāpēc kļūdas kļūst tik smagas un kā sportists var iemācīties ātrāk atgriezties pie tā, kas notiek tagad.
MOTIVĀCIJASACENSĪBAS
Sacensības ir sākušās labi. Bērns spēlē pārliecinoši, brauc ātri vai vienkārši dara to, ko pirms starta bija iecerējis. Tad notiek viena kļūda. Varbūt futbolists neiesit no labas pozīcijas. Tenisists pieļauj dubultkļūdu. Slēpotājs vienā pagriezienā gandrīz izkrīt no trases. Vingrotājs neizpilda elementu, kuru treniņos dara simtiem reižu.
No malas tā ir viena kļūda. Sportista galvā dažreiz tajā brīdī sākas pavisam citas sacensības.
Man šķiet, ka šo ir piedzīvojis gandrīz jebkurš, kurš kaut reizi ir nopietni sportojis. Es noteikti. Ir bijušas sacensības, kurās viena maza kļūda kaut kādā veidā paliek līdzi daudz ilgāk, nekā tai vajadzētu. Tu it kā jau esi ticis tai garām, sacensības turpinās, bet galvā vēl joprojām esi tajā pašā vietā. Nākamajā epizodē kļūsti nedaudz piesardzīgāks. Tad sāc vairāk domāt. Pārbaudi kustības. Varbūt mēģini kaut ko izdarīt īpaši labi, lai kompensētu iepriekšējo. Un, jo vairāk mēģini nekļūdīties, jo grūtāk kļūst darīt to, ko patiesībā proti.
Pēc sacensībām vecāki reizēm saka: "Viss taču sākās tik labi. Es nesaprotu, kas pēc tam notika." Dažreiz atbilde ir pavisam vienkārša. Pirmā kļūda beidzās laukumā, trasē vai kortā, bet sportista galvā tā turpinājās vēl ilgi.
Konsultācijās esmu dzirdējis sportistus sakām: "Pēc tās kļūdas es vairs nevarēju savākties." Tas pats par sevi vēl neko daudz nepasaka. Tāpēc man parasti interesē, kas notika nākamajās sekundēs. Ko Tu domāji? Kur aizgāja Tava uzmanība? Ko Tu mēģināji izdarīt? Un tur sāk parādīties atbildes. "Es sāku domāt, ka tūlīt kļūdīšos vēlreiz." "Man likās, ka treneris būs dusmīgs." "Es sapratu, ka tagad obligāti jāatspēlējas." Vai vienkārši: "Es visu laiku domāju par to vienu epizodi."
Sportistu reti salauž pati kļūda. Daudz biežāk viņu aiznes tas, kas notiek galvā pēc kļūdas.
Jo kļūda pati par sevi var ilgt sekundi, bet domas par to var turpināties piecas minūtes, pusstundu vai visas atlikušās sacensības. Un tad viena kļūda pamazām sāk radīt nākamo. Sportists sāk spēlēt drošāk. Vairs neuzticas pirmajam lēmumam. Kustības kļūst kontrolētākas, uzmanība aiziet no tā, kas jādara tagad, uz to, kas jau ir noticis.
Man vispār šķiet interesanti, cik lielu nozīmi sportā mēs piešķiram kļūdu novēršanai. Treniņos stundām pilnveidojam tehniku, labojam kustības, skatāmies video un atkārtojam vienu un to pašu situāciju atkal un atkal. Tas viss, protams, ir vajadzīgs. Bet sacensībās kļūdas būs. Pat ļoti labiem sportistiem. Pat tad, kad esi labi sagatavojies. Var būt slikts tiesneša lēmums, pretinieks var izdarīt kaut ko negaidītu, var paslīdēt kāja vai neizdoties elements, kuru vakar izdarīji desmit reizes pēc kārtas.
Tāpēc man reizēm šķiet, ka daudz vairāk vajadzētu trenēt nevis ideālas sacensības, bet to, kas notiek pēc brīža, kurš nav bijis ideāls.
Ko sportists dara nākamajās desmit sekundēs pēc kļūdas?
Viens kļūdās un turpina. Otrs kļūdās un sāk domāt par kļūdu. Trešais sadusmojas uz sevi un nākamajā epizodē mēģina kaut ko pierādīt. Kļūda visiem var būt gandrīz vienāda, bet tas, kas notiek pēc tās, var būt pilnīgi atšķirīgs.
Un vēl ir viena lieta, ko es pats labi atceros no sporta — vēlme kļūdu "atgūt". Ja esi zaudējis laiku vienā trases daļā, gribas nākamajā riskēt vairāk. Ja esi zaudējis punktu, nākamo gribas uzvarēt īpaši pārliecinoši. It kā nākamā darbība varētu izdzēst iepriekšējo.
Bet nākamais punkts nav iepriekšējā punkta labojums. Nākamais pagrieziens nevar pārrakstīt iepriekšējo. Tas vienkārši ir nākamais pagrieziens.
Sēžot malā, tas izklausās ļoti vienkārši. Sacensību vidū tā ir viena no grūtākajām prasmēm sportā.
Tāpēc viena no lietām, ko man patīk meklēt kopā ar sportistiem, ir ļoti konkrēta atbilde uz jautājumu: ko Tu dari uzreiz pēc kļūdas? Nevis teorētiski. Reāli. Kur Tu skaties? Ko Tu sev pasaki? Ko izdari ar ķermeni? Pie kā atgriez uzmanību?
Jo "aizmirsti kļūdu" īsti nav instrukcija. Sportists nevar vienkārši nospiest pogu un izdzēst iepriekšējās trīsdesmit sekundes. Man pat īsti nepatīk doma, ka sportistam kļūda būtu jāaizmirst. Ja esmu kļūdījies, es zinu, ka esmu kļūdījies.
Jautājums drīzāk ir — vai man par šo kļūdu jādomā tieši tagad?
Varbūt jā, ja no tās uzreiz jāizdara kāds vienkāršs secinājums. Bet ļoti bieži atbilde ir nē. Būs laiks pēc sacensībām. Būs video. Būs treneris. Būs iespēja saprast, kas tehniski vai taktiski notika.
Šobrīd ir nākamā epizode.
Dažiem sportistiem palīdz viena īsa kustība. Izelpa. Cimdu sakārtošana. Raketes stīgu pārbaudīšana. Skatiens uz konkrētu punktu. Citam tas ir viens vārds: "Tālāk." "Nākamais." "Tagad." Ne jau tāpēc, ka šiem vārdiem būtu kāds īpašs psiholoģisks spēks. Tie vienkārši kļūst par mazu robežšķirtni starp to, kas tikko notika, un to, kas tūlīt notiks.
Starp citu, šeit arī vecākiem un treneriem ir interesanta loma. Ja pēc sacensībām pirmie jautājumi vienmēr ir par kļūdām, mēs neapzināti varam iemācīt bērnam, ka tieši kļūdas ir pats svarīgākais, ko visi ir pamanījuši. "Kāpēc Tu tur tā izdarīji?" "Kā Tu varēji to neiesist?" "Kas notika otrajā braucienā?"
Tie nav slikti jautājumi. Dažreiz tie pat ir vajadzīgi. Bet ne vienmēr tiem jābūt pirmajiem.
Jo nākamajās sacensībās sportists kļūdas brīdī var domāt ne tikai par pašu kļūdu. Viņš jau var zināt, kas sekos. Ko teiks treneris. Ko jautās tētis. Kāda būs saruna mašīnā. Un tad viena maza epizode kļūst daudz smagāka.
Man reizēm daudz interesantāks šķiet pavisam cits jautājums: "Kas Tev šodien palīdzēja turpināt pēc kļūdas?"
Varbūt sportists atbildēs: "Nekas."
Labi. Arī tā ir atbilde.
Tad mums vismaz ir kaut kas, ko sākt meklēt. Varbūt nākamreiz vajag vienu darbību, vienu vārdu vai vienu lietu, pie kuras atgriezt uzmanību. Nevis tāpēc, lai kļūdu nebūtu. Tās būs. Bet tāpēc, lai viena kļūda nepaņem sev līdzi nākamās piecas minūtes.
Manuprāt, tā ir viena no svarīgākajām psiholoģiskās sagatavotības daļām, par kuru runājam pārāk maz.
Mēs nevaram sagatavot sportistu sacensībām, kurās nekas nenoies greizi. Bet mēs varam sagatavot viņu brīdim, kad kaut kas noies greizi.
Un tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas.
Pārliecība nav tikai sajūta: "Es zinu, ka man sanāks." Dažreiz daudz vērtīgāka pārliecība ir: "Es nezinu, kā viss izvērtīsies. Bet, ja kaut kas nesanāks, es zināšu, ko darīt tālāk."
Man šī doma patīk daudz vairāk.
Jo arī ārpus sporta mēs nevaram bērnam apsolīt, ka viņš nekļūdīsies. Nevaram pasargāt no visām neveiksmēm un situācijām, kurās kaut kas nenotiks pēc plāna. Bet varam palīdzēt viņam piedzīvot kaut ko citu.
Es kļūdījos. Man bija grūti. Uz brīdi es pazaudēju sevi. Bet tad es atgriezos.
Varbūt ne uzreiz. Varbūt ne perfekti. Bet atgriezos.
Jo ilgāk esmu sportā, jo vairāk man šķiet, ka ilgtermiņā svarīgākais nav tas, kurš kļūdās vismazāk. Svarīgākais ir tas, kurš pēc kļūdas spēj atkal atrast sevi tajā vietā, kur patiesībā notiek viņa sacensības.
Ne iepriekšējā punktā. Ne iepriekšējā pagriezienā. Ne domās par to, ko pēc finiša teiks kāds cits.
Bet tur, kur viņš ir tagad.
Jo kļūda pati par sevi reti izlemj visas sacensības. Daudz biežāk izšķirošs kļūst tas, cik ilgi mēs to nesam sev līdzi.
Kristaps Zvejnieks
3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris
