Kāpēc bērns sacensībās nav tāds pats kā treniņos?
Par to, kāpēc bērns treniņos var izskatīties brīvs un pārliecināts, bet sacensībās kļūt saspringts, piesardzīgs vai nedrošs. Raksts palīdz saprast, kā spiediens, bailes kļūdīties un pieaugušo reakcijas ietekmē sportista sniegumu.
VECĀKIEM
Ir bērni, kuri treniņos izskatās pavisam citādi nekā sacensībās. Treniņā viņi kustas brīvāk, pieņem lēmumus ātrāk, vairāk riskē un pēc kļūdām vieglāk turpina tālāk. Tur bērns var izskatīties pārliecināts, dzīvs un dabisks. Bet sacensībās pēkšņi kaut kas mainās. Kustības kļūst stīvākas, lēmumi lēnāki, skatiens piesardzīgāks. Tur, kur treniņā viņš vienkārši spēlē, brauc, slēpo, skrien vai cīnās, sacensībās viņš sāk sevi bremzēt.
No malas vecākam tas var būt ļoti grūti saprotami. Jo viņš taču to prot. Jūs to esat redzējuši. Treniņā viņš to dara, reizēm pat ļoti labi. Tieši tāpēc sacensībās rodas vilšanās vai nesaprašana — kāpēc bērns nevar parādīt to, ko viņš patiesībā māk?
Man šķiet, ka šis ir viens no biežākajiem jautājumiem bērnu un jauniešu sportā. Tikai ne vienmēr tas tiek uzdots tieši. Biežāk tas parādās pēc sacensībām kā komentārs, saruna mašīnā, trenera piezīme vai bērna paša dusmas uz sevi: “Treniņā man sanāk. Sacensībās nē.”
Jo sacensības nav vienkārši vēl viens treniņš.
Mēs pieaugušie reizēm sakām: “Dari tāpat kā treniņā.” Nodoms ir labs. Mēs gribam bērnam palīdzēt, lai viņš nepadara sacensības pārāk lielas savā galvā un atgriežas pie tā, ko jau prot.
Bet bērnam sacensības reti kad jūtas kā treniņš. Tur ir citi cilvēki, cits troksnis vai klusums, cita gaidīšana, cita rezultāta nozīme, citas sajūtas ķermenī un citas domas galvā.
Treniņā kļūda bieži ir tikai kļūda. Sacensībās tā var sākt izskatīties kā pierādījums.
Pierādījums, ka es neesmu pietiekami labs. Ka es atkal pievīlu treneri. Ka vecāki būs vīlušies. Ka komandas biedri ir labāki. Ka viss ieguldītais darbs nav bijis pietiekams.
Kad kļūda sāk nozīmēt tik daudz, sportists vairs nekustas tikpat brīvi. Viņš sāk sargāties.
Tieši tas bieži ir viens no iemesliem, kāpēc bērns sacensībās neizskatās pēc sevis. Ne tāpēc, ka viņš negrib. Ne tāpēc, ka viņam trūkst rakstura. Un ne tāpēc, ka viņš pēkšņi būtu aizmirsis, ko prot. Viņš iekšēji mēģina sevi pasargāt no neveiksmes sajūtas.
Sportists, kurš treniņā iet uz priekšu, sacensībās var sākt spēlēt droši. Sportists, kurš treniņā riskē, sacensībās izvēlas vienkāršāko risinājumu. Sportists, kurš treniņā pēc kļūdas turpina, sacensībās pēc vienas kļūdas var iekšēji apstāties.
Konsultācijās jaunie sportisti šo sajūtu bieži apraksta līdzīgi. Viņi nesaka, ka viņiem bija vienalga vai ka viņi negribēja. Biežāk viņi saka: “Es visu laiku domāju, ka nedrīkstu kļūdīties.” Vai: “Pēc pirmās kļūdas man likās, ka viss jau ir sabojāts.” Vēl kāds saka: “Es mēģināju izdarīt pareizi, bet sanāca vēl sliktāk.”
Dažreiz bērns kļūdās nevis tāpēc, ka cenšas par maz, bet tāpēc, ka cenšas par daudz.
Ir atšķirība starp to, vai sportists ir klātesošs savā darbībā, vai viņš visu laiku sevi vēro no malas.
Treniņā viņš vienkārši dara. Sacensībās viņš sāk pārbaudīt, vai dara pareizi.
Vai rokas ir pareizi? Vai kājas ir pareizi? Vai treneris redzēja? Ko tētis domā? Ko mamma teiks? Ko nozīmēs šī kļūda?
Uzmanība aiziet prom no uzdevuma. Sportists vienlaikus mēģina sportot, analizēt, vērtēt sevi, prognozēt sekas un kontrolēt nākotni. Tas ir ļoti smags darbs sportista galvai.
Sportā galva ar ķermeni nav atdalītas lietas.
Ja bērns kļūst iekšēji saspringts, mainās elpa, kustību brīvība, reakcija, lēmumu pieņemšana un spēja pamanīt nākamo darbību. Tāpēc sacensībās reizēm pazūd nevis prasme, bet pieeja šai prasmei. Bērns it kā joprojām māk, bet netiek līdz tam pašam vieglumam, kurā šī prasme parasti parādās.
Manuprāt, vecākiem šī doma ir ļoti svarīga. Ja mēs domājam, ka bērns sacensībās vienkārši “neparāda raksturu”, mēs uz viņu skatāmies vienā veidā. Bet, ja saprotam, ka sacensībās viņš nonāk citā iekšējā stāvoklī, mēs sākam uzdot pavisam citus jautājumus.
Nevis: “Kāpēc Tu nevarēji kā treniņā?” Bet: “Kas sacensībās Tev liek justies citādi nekā treniņā?”
Pirmajā jautājumā bērns bieži dzird pārmetumu, pat ja vecāks tā nav domājis. Viņš dzird: ar Tevi kaut kas nav kārtībā, jo Tu nevari izdarīt to, ko proti.
Otrajā jautājumā ir interese. Tur nav uzreiz jāaizstāvas. Tur var sākt domāt. Varbūt sacensībās viņš pārāk daudz domā par rezultātu. Varbūt viņam ļoti gribas nepievilt vecākus. Varbūt viņš baidās, ka treneris būs dusmīgs. Varbūt viņam ir grūti pēc pirmās kļūdas. Varbūt viņš nezina, ko darīt ar satraukumu ķermenī. Tie ir dažādi iemesli, un katram no tiem vajadzīga citāda palīdzība.
Ja bērns baidās no kļūdas, viņam nepalīdzēs tikai teikums: “Nebaidies.”
Ja viņš pēc pirmās kļūdas sabrūk, viņam jāmācās turpināt, nevis tikai jādzird, ka kļūdīties nedrīkstēja. Ja bērns domā tikai par rezultātu, viņam vajag vienkāršāku uzdevumu, pie kura atgriezt uzmanību. Ja bērns pēc sacensībām baidās no sarunas mašīnā, tad varbūt problēma sākas nevis startā, bet tajā, kas parasti notiek pēc finiša.
Bērna sacensību sajūtu veido ne tikai pati sacensību diena. To veido arī tas, kā mājās runā par sacensībām, cik daudz tiek gaidīts, kā tiek pārdzīvotas neveiksmes un kas notiek pēc kļūdām. Dažreiz spiediens bērna galvā sakrājas no daudzām mazām lietām: jautājuma brokastīs, komentāra pirms starta, nopūtas tribīnēs, klusuma mašīnā vai salīdzinājuma ar citu bērnu. Atsevišķi neviena no šīm lietām nešķiet liela, bet kopā tās var radīt sajūtu: šodien man jāpierāda, ka esmu pietiekami labs.
Tāpēc frāze “Tu taču to proti” ir tik divējāda. Reizēm tā palīdz, jo atgādina bērnam, ka prasme jau ir viņā. Bet citā brīdī tā var uzlikt vēl lielāku spiedienu. Bērns var dzirdēt: ja Tu to proti, tad Tev nav attaisnojuma neizdarīt. Un tad viņš sacensībās vairs nemēģina tikai izpildīt savu sportu. Viņš mēģina pierādīt, ka nav pievīlis to, ko visi jau zina, ka viņš prot.
Man šķiet, ka vecākiem šeit palīdz viena vienkārša maiņa.
Mazāk censties panākt, lai bērns sacensībās būtu tieši tāds pats kā treniņā. Vairāk palīdzēt viņam saprast, kas sacensībās mainās un kā viņš var pie sevis atgriezties. Jo pilnīgi tāds pats viņš nebūs, un tam arī nav jābūt mērķim. Sacensībās būs satraukums. Ķermenis reaģēs. Rezultātam būs nozīme. Apkārt būs cilvēki. Tas viss ir daļa no sporta.
Jautājums nav, kā panākt, lai bērns neko nejūt. Jautājums ir, kā palīdzēt viņam sportot arī tad, kad viņš kaut ko jūt.
Daudzi bērni domā, ka labs sportists sacensībās ir mierīgs. Ka viņš neuztraucas, nebaidās un vienkārši iziet un izdara. Bet arī labi sportisti jūt satraukumu. Viņi tikai pamazām iemācās ar to sadzīvot. Viņi zina, pie kā atgriezt uzmanību. Viņi saprot, ka pirmā kļūda vēl nenozīmē, ka viss ir beidzies. Viņi prot atgriezties pie uzdevuma. Tas nav kaut kas maģisks. Tā ir prasme, kas jātrenē tāpat kā tehnika, taktika un fiziskā sagatavotība.
Vecāka loma šeit nav kļūt par vēl vienu treneri.
Bērnam jau bieži pietiek ar tehniskām norādēm, analīzi un uzdevumiem.
Vecāks var dot kaut ko citu — drošības sajūtu.
Ne tādu drošību, kur viss vienmēr ir patīkami un nekas nav jālabo, bet sajūtu, ka bērna vērtība pēc sacensībām nemainās. Ka viņš nav interesants tikai tad, kad uzvar. Ka viņš drīkst kļūdīties un par to runāt bez bailēm. Ka pēc neveiksmīga starta viņu mājās nesagaida nopratināšana.
Šī sajūta nepadara bērnu vājāku. Tieši otrādi — tā bieži palīdz viņam kļūt drosmīgākam.
Sportists, kurš nejūt, ka katra kļūda apdraud attiecības ar vecākiem, var vairāk riskēt. Viņš var brīvāk spēlēt, ātrāk atgūties un pēc neveiksmes nevis aizsargāties, bet mācīties. Tas bieži ir ceļš atpakaļ pie tā sportista, kuru mēs redzam treniņos — nevis caur lielāku spiedienu, bet caur lielāku skaidrību un drošību.
Praktiski tas var sākties ļoti vienkārši. Pirms sacensībām bērnam nevajag desmit atgādinājumus. Bieži pietiek ar vienu mazu uzdevumu: “Šodien fokusējies uz pirmo darbību pēc kļūdas” vai “šodien galvenais ir iesākt drosmīgi.” Pēc sacensībām nevajag uzreiz pilnu analīzi, īpaši, ja bērns ir dusmīgs, vīlies vai kluss.
Dažreiz labākais, ko vecāks var pateikt, ir: “Redzu, ka Tev šobrīd nav viegli. Parunāsim vēlāk.”
Kad emocijas nosēdušās, var pajautāt: “Kurā brīdī Tu sāki just, ka vairs nav kā treniņā?” “Kas Tev visvairāk traucēja būt brīvam?” “Ko mēs nākamreiz varam izdarīt citādi pirms starta vai pēc finiša?” Šādi jautājumi palīdz bērnam mācīties sevi saprast.
Un tas ir viens no vērtīgākajiem ieguvumiem sportā, jo mērķis nav tikai, lai bērns vienreiz labāk nostartē. Mērķis ir, lai viņš pamazām saprot, kas ar viņu notiek svarīgos brīžos.
Tāpēc, kad bērns sacensībās nav tāds pats kā treniņos, es nesteigtos teikt, ka viņš vienkārši netiek galā.
Varbūt viņš vēl tikai mācās sacensties. Varbūt viņš vēl nezina, ko darīt ar satraukumu. Varbūt viņam kļūda sacensībās šķiet daudz lielāka nekā tā patiesībā ir. Varbūt viņš pārāk ļoti grib izdarīt pareizi. Un varbūt tieši šeit viņam visvairāk vajadzīgs nevis vēl viens atgādinājums, ka viņš to prot, bet palīdzība saprast, kāpēc sacensībās viņam kļūst grūtāk pie tā tikt.
Jo bērns bieži ļoti labi zina, ka treniņos viņš var vairāk. Viņam tas nav jāatgādina katru reizi.
Viņam vairāk vajag sajūtu, ka kāds palīdzēs saprast, kas notiek brīdī, kad tas “vairāk” sacensībās pazūd. Un, kad šis stāsts kļūst skaidrāks, sportists pamazām sāk atgriezties pie sevis — pie brīvākas kustības, drosmīgākiem lēmumiem, spējas turpināt pēc kļūdas un pie tā, ko viņš jau prot.
Ne tāpēc, ka sacensības pēkšņi kļūst vieglas, bet tāpēc, ka viņš vairs nav viens ar visu, kas viņa galvā notiek sacensību dienā.
Kristaps Zvejnieks
3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris
