Kad bērnam ir īstais laiks sākt strādāt ar psiholoģisko sagatavotību?
Vai vecums pats par sevi nosaka, kad bērnam ir jēga strādāt ar psiholoģisko sagatavotību? Ne vienmēr. Daudz svarīgāk ir tas, vai viņš pats ir gatavs par sportā piedzīvoto runāt un saprast to mazliet labāk. Dalos savā pieredzē, strādājot ar jaunajiem sportistiem un viņu vecākiem.
VECĀKIEM
Nesen man piezvanīja kāds vecāks ar pavisam vienkāršu jautājumu.
"Vai ir jēga vest uz konsultāciju deviņgadīgu sportistu?"
Godīgi sakot, tas nav retums. Šādu jautājumu dzirdu diezgan regulāri. Dažreiz bērnam ir deviņi gadi, dažreiz desmit vai vienpadsmit. Reizēm pēc semināriem pienāk arī vecāki un jautā, vai varētu atvest pat sešgadīgu bērnu. Un katru reizi mana atbilde sākas vienādi – tas nav stāsts par vecumu. Tas ir stāsts par gatavību.
Šo gadu laikā man ir bijusi iespēja strādāt ar simtiem sportistu – no bērniem, kuri tikai sāk savu ceļu sportā, līdz olimpiešiem un pasaules līmeņa atlētiem. Viena no lietām, ko šī pieredze man ir iemācījusi, ir ļoti vienkārša – gatavību šādām sarunām nevar noteikt tikai pēc vecuma.
Briedumu šādām sarunām nevar noteikt pēc pases.
Ja man jautā, kāds vecums manā pieredzē visbiežāk ir piemērots, lai sāktu individuāli strādāt ar psiholoģisko sagatavotību, es parasti saku – ap divpadsmit vai trīspadsmit gadiem. Protams, tas nav likums. Katrs bērns attīstās citādi. Kāds vienpadsmit gados jau ļoti labi spēj analizēt sevi un savas sajūtas, bet citam tas sāk interesēt tikai piecpadsmit vai sešpadsmit gados. Tieši tāpēc man vienmēr šķiet svarīgi paskatīties nevis uz bērna dzimšanas gadu, bet uz pašu bērnu.
Ir bijuši vecāki, kuri pēc semināriem jautā, vai var atvest sešgadīgu bērnu. Šādos gadījumos es gandrīz vienmēr iesaku vēl nesteigties. Šajā vecumā daudz lielāku ietekmi par individuālu darbu ar bērnu parasti dod vecāki un treneri. Tas, kā viņi runā pēc sacensībām, kā reaģē uz kļūdām, kā palīdz bērnam saprast zaudējumu un kādu vidi viņi rada ikdienā. Sešgadniekam reti būs nepieciešama individuāla saruna par psiholoģisko sagatavotību.
Savukārt ar deviņgadīgiem sportistiem esmu strādājis, taču gandrīz vienmēr tas ir noticis tikai vienā gadījumā – ja iniciatīva vismaz daļēji nāk arī no paša bērna. Viņš pats grib atnākt. Viņam pašam ir jautājums. Viņš pats grib saprast, kāpēc sacensībās ar viņu notiek tas, kas notiek.
Godīgi sakot, šādas situācijas nav biežas. Visbiežāk tās esmu sastapis sporta veidos, kuros bērni jau agrā vecumā uzņemas lielu individuālu atbildību par savu sniegumu vai ir pieraduši daudz analizēt notiekošo. Piemēram, tenisā, šahā, dambretē, daiļslidošanā vai sporta vingrošanā. Tas nenozīmē, ka tieši šajos sporta veidos bērni ir gatavāki. Tas ir vienkārši novērojums no manas pieredzes. Esmu saticis arī desmitgadīgus sportistus citos sporta veidos, kuri šādām sarunām bija gatavāki nekā daži piecpadsmitgadnieki.
Vai pats bērns grib par to runāt?
Tas ir jautājums, kuru vecāki bieži aizmirst. Viņi redz, ka bērns pirms sacensībām ļoti satraucas. Viņi redz dusmas pēc kļūdām. Redz asaras pēc zaudējuma. Viņi grib palīdzēt. Un tas ir pilnīgi saprotami. Taču reizēm bērns pats vēl nav gatavs šādai sarunai.
Es nedomāju, ka bērnam obligāti jāsaka: "Jā, es ļoti gribu!" Pietiek, ja viņš ir atvērts. Ja viņš saka: "Varam pamēģināt." Ja viņam ir kaut viens jautājums, uz kuru viņš pats grib atrast atbildi.
Dažreiz vecāki man jautā, vai pirms pirmās konsultācijas bērnam kaut kas īpaši jāsagatavo. Patiesībā daudz svarīgāk ir tas, kā viņam par šo sarunu pastāsta. Ja bērnam rodas sajūta, ka viņš tiek vests tāpēc, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, viņš ļoti iespējams jau no paša sākuma aizvērsies. Savukārt, ja konsultācija tiek pasniegta kā iespēja labāk saprast sevi un savu sportu, bērns tajā daudz biežāk iesaistās ar interesi, nevis aizsardzību.
Jo deviņus vai desmit gadus vecs bērns parasti nesaprot, kas ir psiholoģiskā sagatavotība. Un viņam tas nemaz nav jāsaprot. Viņš nesāks runāt par pārliecību, uzmanības regulāciju vai motivāciju. Toties viņš ļoti labi saprot pavisam vienkāršas lietas. Kāpēc treniņā sanāk, bet sacensībās nesanāk? Kāpēc pirms starta kļūst bail? Kāpēc pēc vienas kļūdas vairs negribas turpināt? Kāpēc ir tik grūti zaudēt?
Psiholoģiskā sagatavotība nesākas ar sarežģītiem terminiem. Tā sākas ar bērna paša pieredzi.
Tieši tāpēc man šķiet ļoti svarīgi, kā vecāki bērnam pastāsta par konsultāciju. Ja bērns dzird: "Tev jāiet, jo tu nemāki savākties," viņš bieži sadzird pavisam ko citu – "Ar mani kaut kas nav kārtībā." Ja viņam saka: "Tu pārāk daudz baidies,"viņš var sadzirdēt: "Manas sajūtas nav pareizas."
Daudz labāk ir teikt pavisam vienkārši: "Varbūt aiziesim aprunāties ar cilvēku, kurš palīdz sportistiem saprast, kāpēc sacensībās dažreiz viss jūtas citādi nekā treniņā." Šādā brīdī bērns nejūtas salūzis. Viņš nejūtas tā, it kā viņu vestu labot. Viņš vienkārši saņem iespēju paskatīties uz savu sportu no cita skatpunkta.
Es arī vienmēr saku vecākiem, ka pirmajai konsultācijai nav obligāti jākļūst par ilgstošu sadarbību. Dažreiz tā ir vienkārši iepazīšanās. Saruna. Iespēja saprast, vai bērnam šāds darba veids vispār patīk. Un reizēm pēc šādas tikšanās kļūst skaidrs, ka īstais laiks vēl nav pienācis. Tas arī ir pilnīgi normāli.
Patiesībā ir vēl kāda situācija, kuru redzu diezgan bieži. Vecāki domā, ka konsultācija vajadzīga bērnam, bet sarunas laikā izrādās, ka daudz vairāk var palīdzēt nelielas izmaiņas pieaugušo rīcībā. Varbūt pēc sacensībām bērnam tiek uzdoti pārāk daudz jautājumu. Varbūt katrs zaudējums tiek analizēts jau mašīnā ceļā uz mājām. Varbūt viņš ļoti izjūt vecāku vilšanos, pat ja neviens to skaļi nesaka. Šādās situācijās dažreiz pietiek mainīt vidi ap bērnu, un bērns sāk mainīties pats.
Tāpēc man šķiet svarīgi pateikt arī ko citu. Psiholoģiskā sagatavotība nav domāta tikai tad, kad sportā ir problēmas. Tā var palīdzēt bērnam daudz labāk saprast sevi, pamanīt savas sajūtas, nomierināties pēc kļūdas un atgriezt uzmanību pie nākamās darbības. Taču šajā vecumā tam visam jābūt ļoti vienkāršam. Nevis sarežģītai teorijai vai gariem skaidrojumiem, bet vienai vai divām lietām, kuras bērns patiešām var izmantot jau nākamajā treniņā vai sacensībās.
Psiholoģiskā sagatavotība nesākas brīdī, kad bērns iemācās sarežģītus terminus. Tā sākas brīdī, kad viņš pirmo reizi godīgi pasaka: "Es nesaprotu, kāpēc sacensībās ar mani notiek citādi nekā treniņā."
Tāpēc, ja man šodien vēlreiz pajautātu, vai deviņgadīgam sportistam ir jēga strādāt ar psiholoģisko sagatavotību, mana atbilde būtu tāda pati kā vienmēr.
Dažreiz – jā.
Dažreiz – vēl nē.
Svarīgākais nav tas, cik agri bērns sāk. Svarīgākais ir tas, lai brīdī, kad viņš ir gatavs, blakus būtu cilvēki, kuri viņu nevis steidz mainīt, bet palīdz labāk saprast pašam sevi.
Jo varbūt lielākā dāvana, ko mēs jaunam sportistam varam iedot, nav vēl viena prasme. Tā ir sajūta, ka par to, kas notiek viņa galvā, drīkst runāt.
Kristaps Zvejnieks
3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris
