Priekš kam es to vispār sāku..?

Kopš iepriekšējā raksta ir pagājušas vēl dažas nedēļas, un savā personīgajā gatavošanās procesā #manspirmaismaratons skrējienam 17. maijā esmu nonācis nedaudz citā vietā.

Ja sākumā vairāk domāju par to, kā es to izdarīšu, tad šobrīd arvien biežāk pieķeru sevi pie citas domas — daudz vienkāršākas, bet tajā pašā laikā daudz neērtākas:

priekš kam es to vispār sāku?

Jo tuvāk nāk maratons, jo vairāk šis jautājums atgriežas. Ne tāpēc, ka gribētos apstāties. Drīzāk tāpēc, ka viss kļūst reālāks.

Skrējieni kļūst garāki. Nogurums kļūst pazīstamāks. Un līdz ar to arī saruna ar sevi kļūst īstāka.

Un, ja iepriekš šī saruna vairāk bija par to, vai es varu, tad šobrīd tā arvien biežāk ir par to — kāpēc es vispār to daru? Kapēc es vispār tam piekritu? Un nevis lai pačīkstētu vai attaisnotu, bet lai vispār saprastu kapēc es apzināti esmu izvēlējies darīt kaut ko objektīvi grūtu, neērtu un nezināmu..?

No vienas puses, tas joprojām ir tas pats process — treniņi, darbs, ikdiena, mēģinājums visam atrast vietu vienā dienā.

Bet no otras puses — kaut kas ir pamainījies. Jo, kad mērķis sāk likties tuvāks, ar vienkāršu “aiziet, pamēģinām” vairs nepietiek.

Un tajā brīdī sākas cita saruna.

Šaubas atgriežas

Ir interesanti novērot, ka šajā posmā motivācija ne vienmēr kļūst lielāka, kā varētu šķist no malas, bet bieži vien tieši pretēji — tā kļūst klusāka, stabilāka, bet līdz ar to arī vairāk vietas parādās domām, kuras sākumā īsti nebija.

Jo tuvāk nāk sacensību diena, jo biežāk galvā parādās jautājumi, kuri nav par “vai es gribu”, bet vairāk par “vai es varēšu”, “vai esmu pietiekami gatavs”, “kā tas vispār būs”.

Un tajā visā ir kaut kas mazliet ironisks. Jo sākumā viss šķita vienkāršāk.

Sākumā bija cita sajūta

Kad es piekritu šim izaicinājumam, tur bija daudz vairāk viegluma. Tā bija sajūta, kurā dominēja ziņkārība un interese — “aiziet, pamēģinām, paskatīsimies, kas notiks”.

Bija enerģija, bija kaut kāds iekšējs impulss kustēties uz priekšu. Bet nebija līdz galam sapratnes, ko tas nozīmē.

Tagad sapratne ir daudz lielāka... Un līdz ar to arī jautājumi ir kļuvuši dziļāki.

Jo sākt, patiesībā, ir salīdzinoši viegli... Grūtāk ir nonākt punktā, kur tu sev godīgi pajautā — kāpēc tu turpini?

Brīdis, kad viss kļūst ļoti vienkāršs

Man ir viens ļoti konkrēts moments, pie kura es pēdējā laikā arvien biežāk atgriežos savās domās.

Pārgājiens Dubulti – Kolka 2024. gadā. 136km garumā.

Kaut kur procesa vidū es sapratu, ka manas pārgājiena kurpes vienkārši vairs negrib būt uz kājām. Ne fiziski, ne sajūtu līmenī. Katrs solis kļuva nepatīkams, spiedošs, sāpīgs un tajā brīdī tas vairs nebija par komfortu vai diskomfortu — tas vienkārši nestrādāja..

Tobrīd knapi ejot ar lielu vēlmi skatījos jūras virzienā siltā septembra dienā. Es apstājos un uz apmērām 30 minūtēm apgūlos uz muguras, atsutēju kājas pret nokritušu koku un galvu iemērcu jūras ūdenī.

Domāju ka nebiju vienīgais dalībnieks tajā dienā kurš šādi izklājās jūras malā. Tie kuri man soļoja garām neiebilda, tik uzsauca lai neeju ūdenī, jo pēc tam būs grūti noslaucīt kājas.

Šīs 30 minūtes es prātoju ko un kā darīt tālāk. Pēdas sāpēja, papēži spieda, tulznas bija visur..

Un toreiz es izdarīju vienkāršu lēmumu. Es novilku kurpes.

Un uzvilku čības.

Ne tāpēc, ka tas būtu “pareizais” risinājums. Ne tāpēc, ka tas būtu daļa no kāda plāna. Bet tāpēc, ka tajā brīdī tas bija vienīgais, kas ļāva turpināt.

Un priekšā vēl bija aptuveni 60 kilometri...

Un es turpināju iet. Čībās...

Pa smiltīm. Pa akmeņiem. Pa to pašu ceļu gar jūru un mežu.

Un tajā brīdī viss kļuva pārsteidzoši vienkāršs. Nebija vairs lielu domu. Nebija analīzes. Nebija jautājuma “kāpēc”.

Bija tikai viens ļoti konkrēts lēmums, kas atkārtojās ar katru soli: vai es eju tālāk, vai nē.

Un tajā brīdī es vairs negāju Kolku. Es vienkārši turpināju.

Varbūt mēs nesākam tāpēc, ka varam

Un šajā visā ir doma, pie kuras es pēdējā laikā arvien biežāk nonāku.

Varbūt mēs nesākam tāpēc, ka varam. Varbūt mēs meklējam robežu. Un vēl svarīgāk — iespēju pārliecināties, ka tā robeža nav tur, kur mēs domājām.

Neviens man nelika pieteikties maratonam. Neviens nelika iet Dubulti – Kolka.

Bet kaut kas iekšā bija pietiekami spēcīgs, lai pateiktu: “Pamēģini.”

Un, iespējams, tieši tas “pamēģini” ir viens no svarīgākajiem impulsiem, kas mūs vispār virza uz priekšu.

Tas nav par to, ka patīk

Ja es esmu godīgs pret sevi — man ne vienmēr patīk šis process... Ne vienmēr patīk nogurums. Ne vienmēr patīk tas smagums, kas uzkrājas. Ne vienmēr patīk tas iekšējais dialogs, kas sākas skrējiena vidū.

Bet tas, kas patīk, ir sajūta pēc tam.

Tas klusais, mierīgais moments, kurā tu nevis skaļi priecājies, bet vienkārši jūti — tu izdarīji. Un varbūt mēs to darām tieši šīs sajūtas dēļ. Nevis tāpēc, ka pats process vienmēr ir patīkams.

Bet tāpēc, kas ar mums notiek caur šo procesu.

Par to, kas paliek

Jo beigās nepaliek kilometri. Nepaliek tas, cik ātri vai lēni bija. Nepaliek tas, cik grūti tas šķita tajā brīdī.

Paliek sajūta par sevi. Par to, vai tu uzticējies sev. Par to, vai tu turpināji, kad kļuva neērti.

Un šī sajūta ir daudz vērtīgāka par jebkuru konkrētu rezultātu. Jo tā paliek arī pēc tam — ārpus sporta.

Uzdevums sev (un tev)

Tagad, kad līdz maratonam ir palikušas 4 nedēļas, es sev uzdevu vienu vienkāršu, bet ļoti konkrētu uzdevumu.

Nevis trenēties vairāk. Bet apstāties uz brīdi un sev pajautāt: kāpēc es to daru?

Un nevis teorētiski. Bet īsi. Godīgi. Vienā teikumā. Tā, lai tu to vari sev atgādināt tajā brīdī, kad kļūst grūti. Kad skrējiens vairs nav par tempu vai kilometriem.

Bet par izvēli — turpināt vai nē.

Jo sacensību dienā tu neskriesi tikai ar kājām. Tu skriesi ar savu “kāpēc”.

Uzraksti to. Vienā teikumā. Ne skaistu — bet patiesu. Un paturi to pie sevis nākamās 4 nedēļas.

Un beigās…

Es joprojām nevaru teikt, ka man patīk viss šis process. Ir dienas, kad pat ļoti nepatīk. Bet es arvien vairāk sāku saprast, kāpēc es to daru. Un varbūt tas šobrīd ir svarīgākais.

Nevis zināt, kāds būs rezultāts... Bet saprast, kāpēc tu vispār stāvi uz starta līnijas.

Tiekamies 17. maijā. Soli pa solim.

Kristaps Zvejnieks

3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris

#manspirmaismaratons