Maratons nesākas ar pirmo kilometru. Tas sākas ar pirmo šaubu pilno domu galvā.

Kopš iepriekšējā raksta ir pagājušas vēl dažas nedēļas, un savā personīgajā gatavošanās procesā #manspirmaismaratons skrējienam 17. maijā esmu apkopojis jaunas pārdomas.

Tās nāk gan no manas pieredzes kā cilvēkam, kurš mācās jaunu sporta veidu un jaunu mentālo pieeju startam, gan no manas pieredzes kā sporta psiholoģiskās sagatavotības trenerim, kurš jau vairākus gadus strādā ar sportistiem – ar viņu domāšanu, emocijām un gatavošanās procesu.

Ja sākumā tas viss likās kā interesants projekts, ko pamēģināt, tad tagad tas pamazām kļūst par realitāti.

Skrējieni kļūst garāki. Laiks skrienot kļūst ilgāks. Un līdz ar to arī saruna ar sevi kļūst garāka.

Gatavošanās maratonam ļoti ātri parāda vienu vienkāršu lietu — tas nav tikai fizisks uzdevums. Tas ir psiholoģisks process.

Un dažreiz tas ir ļoti interesants process. Bet dažreiz tas ir arī neērts. Garlaicīgs. Nogurdinošs...

Skrējiens, kas lika aizdomāties..

Pavisam nesen man bija viens skrējiens — 14 kilometri.

Ne pats garākais, ne pats grūtākais. Bet tieši tas skrējiens lika man aizdomāties..

Reizi nedēļā man piezvana #manspirmaismaratons komandas trenere Anita. Mēs pārrunājam aizvadīto nedēļu, sajūtas, treniņus un dažādus jautājumus, pēc kuriem man tiek sastādīta nākamās nedēļas programma.

Un kaut kur sarunas beigās es viņai uzdevu ļoti godīgu jautājumu.

Es teicu:

“Ja man pēc šiem 14 kilometriem kājas jau ir… nu, godīgi sakot — pakaļā… kā es vispār varu plānot noskriet vēl divreiz tik daudz?”

Uz brīdi otrā pusē bija klusums. Un tad viņa mierīgi atbildēja:

“Pašlaik nedomā par maratonu. Domā tikai par šodienas treniņu. Tev vēl ir ļoti daudz laika. Un ļoti daudz kas vēl mainīsies.”

Es tikai noteicu:

“Ok, sarunāts.”

Un tieši tas man tajā brīdī bija vajadzīgs. Jo manā galvā jau notika pilna sapulce — kājas protestēja, prāts dramatizēja, un 42 kilometri stāvēja maliņā un smīnēja..

Kad dzīve iet pa priekšu plānam..

Skrējieni turpinās. Nedēļas turpinās. Un, lai arī vienmēr esmu centies būt apzinīgs pret savu sportu un gatavošanās procesu, iepriekšējās nedēļās treniņu grafiku vairāk esmu pielāgojis darbam un slēpošanas dienām, nevis otrādi.

Ziemas periods man bieži vien ir organizatoriski sarežģīts..

Ir dienas, kad lielāko dienas daļu pavadu uz slēpēm. Ne vienmēr sanāk normāli paēst pusdienas. Diena sākas ar slēpošanas zābakiem ap 8:00 un beidzas ar to novilkšanu tikai ap 16:00.

Būt termoveļā visu dienu un to novilkt tikai vakarā manā ikdienā ir pilnīgi normāli. 😀

Dažreiz šķiet, ka mans ķermenis vairs īsti nesaprot, vai es gatavojos maratonam, slēpošanas nometnei vai izdzīvošanas realitātes šovam.

Un tad vēl jāatrod laiks skriet.

Bet vēl svarīgāk — jāatrod gribēšana uzvilkt skriešanas apavus.

Tieši tur šis process kļūst interesants..

Galva skrien ātrāk nekā kājas..

Kad cilvēks sāk gatavoties maratonam, galva ļoti bieži skrien daudz ātrāk nekā ķermenis.

Tu skrien 14 kilometrus, bet galvā jau domā par 42.

Tu skrien vienu stundu, bet galvā jau domā par četrām.

Un tas ir viens no mentālajiem slazdiem, kurā iekrīt ļoti daudzi skrējēji.

Mēs mēģinām atrisināt problēmu, kas vēl nemaz nav pienākusi..

Ja to dara pārāk bieži, tas kļūst demotivējoši. Jo 42 kilometri ir ļoti tālu.

No šodienas skatpunkta — vēl divus mēnešus tālu.

Bet 14 kilometri ir pavisam cita saruna.

14 kilometri vēl ir līmenis, kur pēc tam vari mājās atnākt un uzvesties tā, it kā viss ir kārtībā.

42 kilometri jau izklausās pēc distances, pēc kuras tu apsēdies uz krēsla un kādu laiku vienkārši skaties sienā.

Un tieši spēja atrast pārliecību šodienas treniņā ir tas, kas palīdz uzkāpt nākamajā līmenī.

Ko man tas iemācīja

Iepriekšējo nedēļu skrējieni man ļoti skaidri parādīja vienu lietu:

Maratons netop vienā dienā. Tas veidojas simtos mazu, bieži vien nepamanāmu lēmumu pirms tam laikā.

Katrs treniņš ir viens mazs solis uz priekšu.

Ja tu katru skrējienu mēģini salīdzināt ar maratonu, tas ļoti ātri sāk likties grūti vai pat neiespējami. Bet, ja tu koncentrējies tikai uz šodienas skrējienu, viss kļūst vienkāršāk.

Sporta psiholoģijā tas pats princips darbojas ļoti bieži.

Kad uzdevums ir liels, smadzenēm ir daudz vieglāk strādāt ar mazākiem posmiem.

Jo vienīgais veids, kā apēst ziloni, ir pa maziem gabaliņiem.

Lai gan, godīgi sakot, maratona gatavošanās laikā dažreiz šķiet, ka zilonis mēģina apēst tevi.

Mazs mentāls triks, kas palīdz man

Esmu sācis sadalīt skrējienus arī galvā.

20 minūtes iesildīšanās.

40 minūtes darba posms.

20 minūtes atsildīšanās.

Un pēkšņi 1 stunda un 20 minūtes vairs neizklausās tik biedējoši. Tas pats princips darbojas arī ar maratonu.

Ja domā par 42 kilometriem — tas ir daudz.

Ja domā par vienu skrējienu šodien — tas ir izdarāms.

Smadzenēm bieži vien nevajag varoņstāstu - tām vajag skaidru nākamo soli.

Nevis “noskrien maratonu”, bet “uzvelc botas un nesāc filozofēt”.

Vēl viens pārsteigums

Tas, cik ātri ķermenis pielāgojas.. Skrējieni ap 8 kilometriem, kas vēl pavisam nesen šķita nopietns notikums, tagad jau sāk tuvoties kategorijai “nu labi, aizejam izkustēties”.

Ne jau fiziski viegli. Bet mentāli — daudz mierīgāk.

Tas, kas sākumā šķita smags, pamazām kļūst par normālu otrdienu. Ķermenis pielāgojas.

Galva nomierinās. Un process kļūst stabilāks.

Maratons ir saruna ar sevi

Jo vairāk eju šajā procesā, jo vairāk saprotu: Maratons nav tikai distance. Tas ir ļoti garš dialogs ar sevi.

Par to, cik daudz tu vari | Par to, cik daudz tu domā, ka vari..

Un par to, ka šīs divas lietas ne vienmēr ir viens un tas pats.

Dažreiz šī saruna ir iedvesmojoša.

Dažreiz ļoti gudra.

Un dažreiz tā izskatās apmēram šādi:

“Nu ko, ejam?”

“Negribu.”

“Bet vajag.”

“Varbūt rīt.”

“Nē, šodien.”

“…nu labi, pierunāji.”

Kas man šobrīd ir skaidrs

Es vēl nezinu, kā jutīšos 25. kilometrā.

Es vēl nezinu, kā jutīšos 35. kilometrā.

Bet viena lieta man jau tagad ir ļoti skaidra: Maratons nav jānoskrien šodien.

Šodien man ir jānoskrien tikai šodienas skrējiens.

Un pagaidām ar to pilnīgi pietiek.

Ejam tālāk soli pa solim. Katru nedēļu garajam skrējienam liekot klāt vēl pāris kilometrus. 18 km. 20 km. 22 km.

Ļoti iespējams, ka vēl būs dienas, kad motivācija kavēsies, kājas sūdzēsies un prāts mēģinās izdomāt, kāpēc šodien “varbūt nevajag”.

Bet laikam jau tā arī izskatās īsts process.

Nevis perfekts. Bet dzīvs.

Un pagaidām mans uzdevums ir vienkāršs — nekarot ar visu maratonu uzreiz, bet turpināt kustēties uz priekšu.

Jautājums tev:

Kas tev šobrīd ir grūtākais — distance vai doma par to?

Jo ļoti bieži tieši doma ir smagāka par kilometriem.

Tiekamies 17. maijā. Soli pa solim.

Kristaps Zvejnieks | 3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris #manspirmaismaratons