80 dienas līdz maratonam. Un godīgi — es ne vienmēr gribu skriet.
Ir palikušas aptuveni 80 dienas līdz Rimi Rīgas maratonam. Šogad esmu uzaicināts pievienoties #manspirmaismaratons komandai, un jau vairākas nedēļas esmu iekšā gatavošanās procesā savam pirmajam maratonam. Kad saņēmu uzaicinājumu — piekritu uzreiz. Un godīgi? Viena daļa manī teica: “Aiziet — šis būs riktīgi forši.” Bet otra daļa bija daudz klusāka… un piesardzīgāka: “Šis būs grūti. Un tu pat nezini — cik grūti.”
PIEREDZEMOTIVĀCIJAMANSPIRMAISMARATONS
80 dienas līdz maratonam. Un godīgi — es ne vienmēr gribu skriet.
Ir palikušas aptuveni 80 dienas līdz Rimi Rīgas maratonam 17. maijā.
Šogad esmu uzaicināts pievienoties #manspirmaismaratons komandai, un jau vairākas nedēļas esmu iekšā gatavošanās procesā savam pirmajam maratonam.
Kad saņēmu uzaicinājumu — piekritu uzreiz.
Un godīgi?
Viena daļa manī teica: “Aiziet — šis būs riktīgi forši.”
Bet otra daļa bija daudz klusāka… un piesardzīgāka: “Šis būs grūti. Un tu pat nezini — cik grūti.”
Sports man nav svešs..
Esmu piedalījies trīs Olimpiskajās spēlēs, gatavojies garām un fiziski ļoti prasīgām kalnu slēpošanas sezonām. Aiz muguras ir tūkstošiem stundu kustībā — skrienot, minot riteni, gatavojoties kalnu slēpošanas sacensībām, kuram man kopumā dzīves laikā ir bijušas ap 1000 reižu.
Bet šeit ir viena būtiska atšķirība.
Es nekad iepriekš neesmu skrējis maratonu.. Pat ne pusmaratonu..
Vienīgās skriešanas sacensībās, kuras atceros ir bijušas skolas krosi un fiziskās slodzes testi, kuros mērķis bija skriet līdz vairs nevari paskriet.
Un jo dziļāk eju šajā procesā, jo skaidrāk saprotu: Maratons nav tikai fizisks uzdevums. Tas ir ļooti garš dialogs ar sevi.
Un, godīgi sakot — tas dialogs ne vienmēr ir mierīgs. 🙂
Realitāte: motivācija nav konstanta
Ja tu domā, ka es katru dienu ar prieku skrienu ārā — nē!
Ir dienas, kad man ir grūti atrast laiku, šogad ziema mūs lutina un ārā ir slidens, kedas stāv stūrī un galvā uzrodas ļoti pārliecinoši argumenti, kāpēc šodien varētu arī izlaist.
Godīgi — pirms kāda laika pieķēru sevi brīdī, kad sievai pus pa jokam, pus nopietni pateicu:
“Es īsti nesaprotu, kāpēc es šim piekritu…” Un tajā brīdī tas nebija tikai joks. 😅
Kad grafiks ir pilnā jaudā
Manas ziemas sezonas mēdz ieskrieties līdz brīžiem, kad attopos ka visu dienu esmu bijis termoveļā un slēpošanas zābakos.
Pagājušajā nedēļā bija vēl viens ļoti reāls moments. Grafiks tik pilns, ka brīžiem nav laika pat normāli apsēsties. Darbi, treniņi, tikšanās, ikdiena un nākotnes plānošana.
Un tieši tajā fonā uzrodas jautājums: Kur lai vēl atrod enerģiju uzvilkt skriešanas botas?
Ja tu apvieno darbu, ģimeni un sportu — tu šo noteikti pazīsti.
Un tieši šeit es sev atgādinu vienu svarīgu lietu: "Man nav jābūt perfektai dienai, lai izietu paskriet."
Grūtākais treniņš? Uzvilkt sporta botas.
Pēdējās nedēļās es sev bieži noķeru vienu atziņu. Ne jau pats skrējiens ir grūtākais.
Grūtākais ir moments pirms — kad jāpieceļas, jāsaģērbjas un jāiziet pa durvīm.
Tieši tur prāts sāk tirgoties: “Šodien slidens…”, “Laika nav…”, “Varbūt rīt…”, “Varbūt šodien mierīgi…”, utt.
Šis ir tas īstais mentālais treniņš.
Un interesanti — šis mentālais treniņš notiek ilgi pirms pirmā kilometra.
Nevis trasē.Bet pie durvīm.
Brīdī, kad vēl vari izvēlēties — iet vai neiet.
Tieši tur veidojas ieradumi, kas vēlāk izskatās pēc “stipra rakstura”.
Kā sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris es to redzu ļoti bieži — gan pie sevis, gan pie sportistiem. Mēs bieži domājam, ka mentālā izturība parādās lielajos brīžos.
Bet patiesībā tā būvējas ļoti mazās izvēlēs.
Brīžos, kad negribas, nav ideāli apstākļi, nav īstā motivācijas diena un it sevišķi kad neviens neredz, ko tu izvēlēsies.
Tieši tur notiek īstais darbs.
Un, godīgi sakot, es pats šobrīd to mācos no jauna — šoreiz nevis kā kalnu slēpotājs, bet kā cilvēks, kurš gatavojas savam pirmajam maratonam.
Praktisks paņēmiens, ko izmantoju es..
Kad motivācija ir zema, es sev nelieku skriet ideāli. Es sev saku tikai šo:
Izej ārā uz 10 minūtēm.
Bez solījuma par tempu.
Bez solījuma par kilometriem.
Bez spiediena.
Un interesanti — ļoti bieži pēc 10 minūtēm ķermenis jau ir kustībā, un prāts nomierinās.
Ne vienmēr. Bet pietiekami bieži, lai tas strādātu.
Ja tu arī gatavojies savam Pirmajam maratonam - pamēģini šo nākamajā reizē, kad negribas:
Nesoli sev perfektu treniņu
Nesoli sev garu distanci
Apsoli sev tikai — iziet pa durvīm
Dažreiz progress sākas tieši tur.
Kas man jau tagad kļūst skaidrs
Maratons vēl priekšā. Bet viena lieta man jau tagad ir ļoti skaidra:
Progress reti sākas ar lielu motivāciju. Visbiežāk tas sākas ar mazu, godīgu lēmumu.
Un šobrīd mans uzdevums ir vienkāršs — turpināt kustēties. Soli pa solim.
Uz 17. maiju.
Jautājums tev:
Kas tev šobrīd skriešanā ir grūtākais — sākt, turpināt vai noturēt disciplīnu?
Tiekamies 17. maijā. Soli pa solim.
Kristaps Zvejnieks | 3× olimpietis | Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris #manspirmaismaratons
